Mammas, Taņa un Aņa, pirmos gadus pēc tam, kad bērni kļuva par skolniekiem, sapratās labi. Viņiem bija kopīga sarunu tēma – bērni, kuri mācās vienā klasē. Taņa veda meitenes uz skolu, bet pēc tam veda atpakaļ.
Un kā gan savādāk? Aņai nebija privātās automašīnas. Nebija ne runas, ka Taņa ņemtu kādu naudu par vešanu. Protams, Aņa piedāvāja atdot par benzīnu, bet Taņa neņēma ne centu: viņa jau tāpat savu bērnu ved, nav taču grūti arī kaimiņu meiteni paņemt.
LASI VĒL: 47 gadu vecumā esmu nomocījusies. Tāda sajūta, ka man ir 74. Gribu pensijā
Iegādāsies savu auto, tad arī Aņa varēs kaimiņu bērnu vadāt tik cik uziet. Protams, tie visi bija joki. Aņa smējās un piekrita draudzenei.
Nemanot pagāja divi gadi. Skolnieki pieauga, katrai parādījās savi hobiji. Taņa nomainīja darbu, tagad viņa nevarēja paņemt meitenes pēc nodarbībām. Varēja tikai aizvest no rītiem. Bet vairs nebija tik liels satraukums, meita bija paaugusies, varēja arī pati nokļūt mājās. Tikai ziemas laikā bija nekomfortabli. Sniegs, sals, slapjums.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
[…] 2 gadus vedu kaimiņu meitu uz skolu. Kā man rezultātā pateicās viņas māte […]