Daudziem mūsdienu cilvēkiem došanās uz kapsētu rada ne tikai nepatiku, bet arī iekšēju apjukumu un diskomfortu, jo tā viņiem saistās ar nepatīkamām domām.
Vecākās paaudzes cilvēki nereti ar patiesu prieku apmeklē pat savu tuvinieku kapus, jo kapsētā viņi jūtas īpaši mierīgi. Viņi ne tikai runā ar mūžībā aizgājušiem, bet arī dalās ar viņiem savās dzīves grūtībās un sūdzībās. Tomēr, kad iestājas ziema, viņi kļūst piesardzīgi un māņticības dēļ sāk izvairīties no kapsētas.
Kāpēc tādas bailes? Ar ko tas ir saistīts?
Mūsu senču ticējumi ir bagāti ar dažādiem uzskatiem, īpaši attiecībā uz pēc aizgājušo dzīvi. Viens no nozīmīgākajiem bija aizliegums apmeklēt kapsētu ziemas mēnešos.
1. Kapsētās ziemas mēnešos ir novērojama liela melno raganu un burvju aktivitāte. Viņi var ierasties jebkurā brīdī, taču sniegs palīdz noslēpt viņu klātbūtnes pazīmes.
Līdz pavasara iestāšanās brīdim neviens, visticamāk, neapmeklēs kapsētu. Tādēļ, ja kāds pēkšņi nolemj doties uz šo vietu, pastāv iespēja, ka viņš var paklupt uz kāda rituāla objekta, to sabojāt vai nejauši pieskarties.
Kapsētas maģija ir ārkārtīgi spēcīga, un saskare ar maģiskiem priekšmetiem kapos var radīt nopietnas briesmas, jo tie ir piepildīti ar intensīvu negatīvismu.
2. Ar pēdu nospiedumu palīdzību sniegā dzīvie var “aizvest” sev līdzi mirušos. Tam sekojoši nav pat jāsaka, ar kādām problēmām šim cilvēkam var nākties saskarties.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā