Māris Grigalis ir viens no atpazīstamākajiem Latvijas sabiedriskajiem darbiniekiem – viņš ir mūziķis, dīdžejs un pasākumu vadītājs. Tomēr lielākā daļa cilvēku viņu asociē ar laika ziņām, kuras viņš regulāri pasniedz televīzijas ekrānos.
Šī gada 31. augustā Mežaparka Lielajā estrādē norisinājās leģendārās latviešu grupas “Jumprava” grandiozais jubilejas koncerts, kas pulcēja tūkstošiem skatītāju un kļuva par neaizmirstami emocionālu notikumu. Pirms “Jumpravas” mūziķi uzkāpa uz iespaidīgās skatuves, skatītājus aizrautīgi iesildīja Māris Grigalis, kurš rūpējās par lielisku atmosfēru un enerģijas uzlādēšanu.
Tomēr dažas dienas vēlāk žurnāls Kas Jauns publicēja jaunāko numuru, kurā vesela lappuse tika veltīta nevis Māra Grigaļa priekšnesumam, bet viņa padusēm — konkrētāk, apmatojumam, kas izraisīja negaidītu diskusiju sabiedrībā. Tagad Māris šo situāciju komentē atklāti TV3 sarunu šovā Zilonis studijā, paužot savu viedokli par ķermeņa dabiskumu un sabiedrības standartiem.
Viņa uzskati ir šādi:
Man pat sapņos nebija rādījies, ka kādreiz dzīvē kāds varētu apspriest manas paduses… Mani vecāki bija pārsteigti, cik tālu esam aizgājuši… Man tas likās diezgan sekli un tas atspoguļo to seklumu, kas šo rakstu rakstīja un vēl palaida pēc tam “tautās” – nevis šis cilvēks redzēja Mežaparka Lielajā estrādē manu performanci, bet gan tikai… manas paduses.
Es apbrīnoju un uzskatu par sekliem arī tos cilvēkus, kas apsprieda manas paduses pēc šī raksta iznākšanas – cik lielas spalvas ir manās padusēs. Cilvēkiem laikam vairs nav, ko darīt.
Tagad Māris par šīm tēmām runā atklāti, tomēr raidījuma “Zilonis studijā” vadītāja interesējas, vai viņš vienmēr ir spējis tik brīvi izteikties par jautājumiem, kas skar viņu personīgi.
Tie, kuri atceras Padomju laikus un to sistēmu, zina, cik stingri tā ierobežoja cilvēku dzīves. Es biju pusaudzis, un man uz kājām sāka augt spalvas. Tajā laikā sistēmas spiediens bija tik liels, ka man šķita, ka manas spalvas uz kājām kaut kā atšķiras no citiem puišiem.
Toreiz es mēģināju mājās no šīm spalvām atbrīvoties… Jo visiem taču bija vienādas kedas, un šķita, ka nevienam nav spalvas uz kājām. Šodien mēs esam brīvi. Padomju laikos visi ēda vienu un to pašu putru un staigāja vienādās kedās.
Māris izsaka savu sašutumu raidījumā “Zilonis studijā”, video:
