Mani sauc Laila, man ir 47 gadi, un visu savu dzīvi esmu nodzīvojusi Līvānos, Latgales rietumos. Vīrs mūžībā devās pirms diviem gadiem. Dzīve ar laulāto nebija viegla – viņš daudz dzēra jau pašā mūsu kopdzīves sākumā.
Es visu pacietu bērnu dēļ, bet tad vienkārši pieradu. Es nezaudēju cerību, ka viņš mainīsies un atbrīvosies no zaļā pūķa žņaugiem, bet tas nenotika, lai kā es lūdzos. Pēc dzīvesbiedra aiziešanas aizsaulē piedzīvoju dalītas jūtas – gan zaudējuma rūgtumu, gan atvieglojumu.
Ilgi domāju, bet beigās nolēmu doties peļņā uz ārzemēm. Darbu atradu ar draugu starpniecību – Itālijā bija vajadzīga medmāsa kādai vecākai kundzei. Tā nu es nokļuvu svešā valstī, svešā mājoklī, starp svešiniekiem.
Vecmāmiņas gudrība par to kāpēc patiesībā nevajadzētu izliet ūdeni pēc kartupeļu vārīšanas
Senjora Anna izrādījās laipna, bet prasīga sieviete. Rūpēties par viņu nebija viegli: sekot līdzi viņas ēdināšanai, zāļu lietošanai un mājokļa uzkopšanai. Sākumā bija ļoti grūti, viss šķita svešs: valoda, paražas, jaunie pienākumi. Bet laika gaitā es pieradu. Man likās, ka beidzot esmu sakārtojusi savu dzīvi. Tas bija līdz brīdim, kad satiku viņas dēlu.
Karlo, Annas dēls, bija 18 gadus vecāks par mani. Šķīries, ar diviem pieaugušiem bērniem, kuri viņu apciemoja reti. Sākumā viņš nenāca bieži pie savas mātes, bet kaut kā starp mums ar laiku izveidojās īpašas attiecības. Dzirkstelīte. Kādu vakaru, kad Anna jau gulēja, mēs virtuvē ilgi runājāmies – par viņa šķiršanos, par manu dzīvi. Un tad Karlo pēkšņi mani apskāva.
Pēc vecmāmiņas aiziešanas uzzināju mantojuma summu un nevarēju uzreiz aptvert notikušo
Tā sākās mūsu slepenās tikšanās. Es atkal jutos dzīva, it kā būtu atguvusi jaunības vieglumu. Šķita, ka arī Karlo mani saprot un jūt to pašu. Taču viss notika klusām, jo baidījos, kā to uztvers viņa māte.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
