Es nevienam neesmu parādā, neesmu aizvīlusi citas vīru. Es vienkārši atradu savu laimi — par 20 gadiem vēlāk un par 20 gadiem jaunāku
Es ilgi domāju — rakstīt vai nē. Jo esmu nogurusi attaisnoties. Dēla priekšā. Draudzeņu priekšā. Pat bijušās svaines priekšā. Bet, ja jūs lasāt šo, tas nozīmē — esmu izlēmusi.
Man ir 54 gadi. Viņam ir 34. Mēs esam kopā jau 3 gadus. Un es esmu iemīlējusies. Pa īstam. Ne “draugā”, ne “paziņā sarunām”. Bet vīrietī. Un viņš ir iemīlējies manī. Viņš ir vienkāršs cilvēks. Strādā, runā vienkārši, viņam aiz muguras ir sava, nebūt ne vieglā dzīves pieredze. Un jā — viņam nav mašīnas. Un es neizskatos kā “25 gadu vecumā”, neesmu palielinājusi lūpas vai uztaisījusi uzacis.
Mēs iepazināmies pavisam nejauši, rindā pie kases, lai arī cik banāli tas arī neskanētu. Viņš kaut ko pajokoja, es iesmējos. Un tad redzēju, kā viņš paturēja durvis kādai vecākai kundzei. Un viss. Mēs sākām sarunāties. Apmainījāmies telefona numuriem. Sākām sarakstīties. Pēc nedēļas viņš mani uzaicināja uz teātri. Es atgriezos mājās ar puķēm un mirdzošām acīm. Pirmo reizi daudzos gados.
Protams, man gribējās dalīties priekā ar tuviniekiem. Bet sākumā klusēju. Tikai pēc sestā randiņa uzdrošinājos pastāstīt dēlam. Un dēls pateica:
— Mamm, kas ar tevi? Tev taču nav vairs divdesmit. Viņam noteikti ir plāni attiecībā uz tavu dzīvokli.
Draudzenes, kuras pazīstu jau 30 gadus, arī nepriecājās:
— Nu tu dod, Jūlija. Tiešām iemīlējusies? 54 gada vecumā? Nesmīdini. Tev jādomā ar galvu.
Bijušā svaine (es viņai palīdzēju arī pēc šķiršanās, mums saglabājās pārsteidzoši siltas attiecības) pateica tieši:
— Mūsu vecumā vajag auklēt mazbērnus, nevis iemīlēties.
Es klausījos visus — un jutu, kā viss iekšā saraujas. Ja pat tuvākie cilvēki uzskata, ka es neesmu pelnījusi mīlestību, varbūt tiešām viss ir tikai par naudu?
Bet tad es devos uz randiņu pie viņa. Viņš mani sagaidīja ar puķēm. Jautāja, vai neesmu nogurusi. Vienkārši paņēma mani aiz rokas un klusēja. Un tas bija pats labākais klusums manā dzīvē.
Pēc tam viņš sāka nākt pie manis katru vakaru. Vienkārši pasēdēt, parunāties, atnest kaut ko garšīgu. Viņš nesteidzās. Un es… es sākumā atturējos. Domāju: “Ko viņam vajag? Uzmanību? Ērtības? Vecmāmiņu ar dzīvokli?” Bet ar viņu bija viegli. Viņš klausījās. Jautāja. Redzēja manī nevis vecumu, bet cilvēku.
Viņš nekad nelūdza naudu. Nekad nepieminēja dzīvokli vai “daļu no īpašuma”. Viņam bija sava dzīve, savs darbs, savs mājoklis. Viņš vienkārši teica:
— Tu zini, es pie tevis jūtos kā mājās. Tu esi īsta. Ar tevi ir miers.
Un es pieķēru sevi pie domas, ka atkal smejos, atkal gribu gatavot ēdienu, gaidīt viņu vakarā no darba, būt blakus. Ne jau vientulības dēļ, ne jau tāpēc, ka “kaut kas ir labāk nekā nekas”. Bet tāpēc, ka patiesi ir labi.
Lasi vēl: Trīs gadus dzīvojam jaunajā mājā un ceļojumos vairs netiekam, jo…
Pēc gada mēs sākām dzīvot kopā. Un tad sākās… Dēls sākumā klusēja, bet pēc tam jautāja:
— Tu nopietni? Mamm, vai tu esi pie pilna prāta? Viņš vienkārši grib pie tevis patverties!
Viņš neatnāca uz manu dzimšanas dienu. Teica, ka negrib redzēt “to alfonsu”. Draudzene piezvanīja un teica:
— Jūlija, es negribu tevi aizvainot, bet tu sevi esi nostādījusi tādā situācijā. Tavā vecumā cilvēki ada, nevis skūpstās.
Mēs pavadījām šo dienu divatā. Sākumā bija skumji, bet vakarā es sapratu — es esmu laimīga. Par spīti visam. Ne dārgu dāvanu dēļ. Ne skaļu vārdu dēļ. Bet tāpēc, ka ir cilvēks, kurš par mani rūpējas, nedala mani vecuma kategorijās, nenosoda un nemāca.
Mēs jau trīs gadus esam kopā. Viņš veic man palīdz, kad es esmu nogurusi. Pa ceļam no darba nopērk man ananāsu, jo atceras, ka es tos mīlu. Un saka, ka es esmu skaista — pat tad, kad esmu halātā ar matu sprādzi. Dēls joprojām ar viņu nesveicinās. Draudzeņu palicis mazāk.
Bet ziniet… Es nenožēloju.
Es visu dzīvi dzīvoju citiem. Vīram, bērnam, vecākiem. Un pirmo reizi dzīvoju sev. Un man nav kauns. Es neņemu citu vīrus. Es nedzīvoju uz bērnu rēķina. Es vienkārši atradu sev radniecīgu cilvēku. Vēlu — bet atradu. Un ziniet, kas ir visvairāk skumji? Nevis tas, ka mani nosodīja.
Bet tas, ka neviens nepriecājās. Neviena draudzene. Ne dēls.
Jo laime “tādā vecumā” acīmredzot nozīmē vārīt boršču un rušināties dārzā. Bet es labāk cepšu steikus, skatīšos filmas un iešu gulēt blakus savam mīļotajam cilvēkam. Un ja viņš mani kādreiz atstās — tā būs viņa kļūda. Nevis mana.”
Kāpēc vēl joprojām 54 gadu veca sieviete ar jaunāku vīrieti izraisa neizpratni, bet 60 gadus vecs vīrietis ar jaunāku sievieti — tiek uzskatīts par “malaci, varoni”? Kā jums šķiet, vai šī netaisnība kādreiz mainīsies? Kā jūs izturaties pret attiecībām ar lielu vecuma starpību?
