Ir kāda smalka lieta, ko uzreiz nepamani, kļūstot vecākam: ar gadiem sarunu kļūst mazāk, bet jautājumu vairāk. Cilvēki pēkšņi sāk interesēties nevis par laikapstākļiem, bet gan par taviem lēmumiem…
Kāpēc tu dzīvo viens? Kāpēc nepārcelies pie bērniem? Vai otrādi – kāpēc tu sēdi savā dzīvoklī, ja visu dienu nākas klusēt?
It kā pastāvētu kaut kāds “vecuma etalons”, it kā tev būtu iedota maršruta lapa – iesēj sēklas, paņem mazmeitu no skolas, noskaties līdz galam seriālu, sagatavo vasarnīcu ziemai. Un ne soli ne pa labi, ne kreisi. Bet – tiklīdz esi nolēmis dzīvot atbilstoši savām vēlmēm, sākas “koncerts”: radu un draugu padomi, pārmetumi, nopūtas.
Mēģināsim būt atklāti. Bez moralizēšanas. Vienkārši cilvēcīgi. Ar ko patiešām ir vērts dzīvot kopā pēc 70 gadu sasniegšanas? Un vai vispār šādā vecumā ir vērts dzīvot kopā ar kādu?
Pašam ar sevi – tā jau ir liela kompānija
Izklausās dīvaini, vai ne? It kā kāds jokotu. Bet patiesībā šī, šķiet, ir grūtākā un svarīgākā iespēja. Dzīvot ar sevi – tas nenozīmē vienkārši atcerēties izslēgt plīti. Tas nozīmē, ka tu nebaidies palikt viens pats klusumā. Iemācīties dzirdēt sevi. Nebēgt no sevis.
Kad paliec viens mājoklī, bailes nerada tumsa priekšnamā vai parketa čīkstēšana. Tā ir iekšējā balss, kura kā ūdens pilēšana aiz loga, ir nesteidzīga, bet nerimstoša: atceras visu. Gan to, ko neesi piedevis, gan to, ko noklusēji, gan to, ko nožēlo. Lūk tas – ir grūti.
Bet – ja tu iemācies risināt sarunas ar sevi, ieklausīties sevī, palutināt sevi… Tad vientulība kļūst nevis par būri, bet gan par dārzu. Kur iespējams klusums, mūzika vai kanēļa pīrādziņi divos naktī.
Kā teicis dāņu filozofs Sorens Kērkegors: “Lielākā uzvara ir uzvara pār sevi.”
Pēc 70 gadu sasniegšanas ir pienācis laiks to paveikt.
Ar bērniem – ja tā ir savstarpēja mīlestība, nevis pienākums
Par šo tēmu tiek lauzti šķēpi pat uz soliņiem pie māju ieejas durvīm. Daži cilvēki domā – ja reiz māte bērnus ir izaudzinājusi, tad viņiem ir pienākums par māti rūpēties, kad viņa kļuvusi veca. Citi savukārt uzskata, ka nekādā gadījumā vecāki nedrīkst kļūt būt par nastu saviem bērniem.
Bet patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu. Ir iespēja dzīvot ar bērniem. Bet tikai tad, ja attiecības ir balstītas uz mīlestību, nevis pienākumu. Ja neviens smagi nenopūšas, klājot galdu. Ja tev mūždien nelūdz pieskatīt mazbērnus, kamēr viņu vecāki iet uz kino vai citādi izklaidējas.
Atstāt savu dzīvokli, atteikties no rīta kafijas smaržas, sava loga ar ģerānijām – tas nav nekāds nieks. Atvainojiet, tās ir “zemestrīce”. Un, ja jaunajā dzīvoklī tev tiek piešķirta nevis istaba, bet gan loma, kuru nevēlies spēlēt, labāk to nedarīt. Vecums nav iemesls, lai samierinātos ar paklājiņu pie durvīm. Un nemaksā par ģimenisku siltumu pārāk augstu cenu, zaudējot savu pašcieņu.
Ar draudzeni/draugu – ja paveicies satikt “otro jaunību”
Kurš teicis, ka kopdzīve ir tikai laulība vai ģimene? Arvien biežāk parādās stāsti, kur divi draugi – no skolas, no darba, no viena kluba – nolemj dzīvot kopā. Ne vajadzības dēļ. Izvēles dēļ.
Tas ir kā dvēseles kopīga telpa, kur var dalīties ikdienas sīkumos – pagatavot griķus diviem, kopā smieties pie seriāliem, salabot vecu kleitu vai apspriest dažādas ikdienas lietas. Kur nav nepieciešams skaidrot, kāpēc jūties tā, kā jūties, bet vienkārši saņem tasi siltas tējas.
Šādā draudzībā nav konkurences. Šeit nav nozīmes tam, kurš pirmais atvainojās vai kurš aizmirsa nopirkt pienu. Galvenais ir tas, ka jūs esat viens otram.
Vecums divatā – tas ir tad, kad kopā var paklusēt. Un šajā klusumā būs omulīgi un mājīgi.
Ar mazbērniem – ja starp jums ir savstarpēja cieņa
Dažreiz mazbērni kļūst tuvāki nekā bērni. Jo pret viņiem vecvecāki nav tik stingri, kādi savulaik bija pret saviem bērmiem. Tikai maigums bez nosacījumiem. Bet…
Ir svarīgi nejaukt maigumu ar ērtībām. Tu neesi bezmaksas brokastu piegādātājs vai aukle 24/7.
Ja, piemēram, mazdēls prot klausīties, ja viņu interesē ne tikai tas, kas ir tavā katlā, bet arī tas, kas ir tavā dvēselē, tad runa vairs nav tikai par sadzīvi, bet par saikni, siltu un dzīvu.
“Svarīgākais, komunicējot ar bērniem, ir nevis viņus izglītot, bet gan cienīt,” sacījis poļu rakstnieks un pedagogs Janušs Korčaks.
Tas pats attiecas uz mazbērniem.
Ar svešinieku – ja viņš tev kļuvis par dvēseles radinieku
Pārsteidzoši, ka dažkārt tuvāki izrādās nevis radinieki, bet gan pilnīgi sveši cilvēki. Kaimiņš, ar kuru reiz sāki runāties pie atkritumu konteinera novietnes. Sieviete, ko satiki baseinā. Vai arī cilvēks, ar kuru iepazinies, guļot vienā klīnikā.
Ar viņiem ir vieglāk. Jo nav pagātnes. Nav sūdzību. Nav neviena no šiem “vai tu atceries, kad tu…” Ir vienkārši: tagad. Un, ja šis “tagad” tev iet pie sirds, kāpēc atteikties?
Dzīve pēc 70 vairs nav eksāmens. Tu vari izvēlēties. Nevis pēc radniecības, bet pēc tā, grib sirds.
Svarīgākie no visiem ir pēdējie faktori – sevišķi pēdējais numurs.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
