Bijušais vīrs piecus gadus maksāja alimentus, līdz atklājās, ka nav bērna tēvs

Andris un Ieva nolēma šķirties. Ikdienā viņu attiecības sarežģīja sievas paustā neapmierinātība – viņa uzskatīja, ka Andra ienākumi ir pārāk zemi, viņam trūkst prasmes virtuvē un kopumā viņš neatbilda viņas priekšstatiem par ģimenes balstu.

Pēc šķiršanās viņš sāka katru mēnesi maksāt uzturlīdzekļus bērnam.

Andris, būdams precīzs skaitļu cilvēks, visus maksājumus veica oficiāli – ar skaidru uzskaiti un norādi “meitas uzturēšanai”, pat bez lietas lēmuma.

Viens rīts mainīja visu – pastkastītē Andris atrada lietas paziņojumu. Pastā viņam izsniedza dokumentus par uzsāktu tiesvedību.

Bijušā sieva iesniedza prasību tiesā ar lūgumu pārtraukt viņa aizgādības tiesības.

Iesniegumā bija teikts, ka meiteni audzinās mātes jaunais dzīvesbiedrs. Plānots, ka ģimene tuvākajā laikā pārcelsies uz citu valsti.

Andris pilnībā iepazinās ar lietas materiāliem un bija pārsteigts, kad ekspertīze apstiprināja radniecību starp viņu un citu personu, kuru viņš līdz šim uzskatījis par savu bērnu.

Andris neizteica nekādas piezīmes, jo fakti bija skaidri – bērna tēvs ir sievas partneris, ar kuru viņa dzīvo jau piecus gadus.

Tas nozīmē, ka sieva sāka attiecības ar viņu, kamēr vēl bija precēta ar Andri. Aiz viņa muguras tika veidotas dažādas situācijas.

Andris bija sašutis un nevarēja izlemt, kā reaģēt uz notikušo.

Andris konsultējās ar advokātu, kurš norādīja, ka ir iespējams pārskatīt alimentu maksājumus un mēģināt atgūt daļu no tiem.

Saskaņā ar likumu, alimenti var tikt atgriezti, ja tiesas lēmums par uzturlīdzekļu maksāšanu tiek atcelts, ja tiek pierādīta melīgu ziņu sniegšana vai viltotu dokumentu iesniegšana.

Andris ilgi nedomāja un nolēma, ka viņam jāmeklē atbildība no mātes par radušos situāciju, iespējams, materiālā veidā.

Viens uzskata viņa rīcību par nepareizu, savukārt citi uzskata, ka viņam bija jāmeklē veids, kā atjaunot savu reputāciju.

Secinājums:

Situācijas var būt dažādas, un ir iespējams atgūt alimentus, ja ir notikusi apmāna un maksāšana ir dokumentāri fiksēta. Tomēr ir noteikts noilgums – 3 gadi, skaitot no brīža, kad prasītājs uzzinājis, ka viņš nav bērna tēvs.

Ģimenes lietās par tēva tiesību atņemšanu derīguma termiņš nav noteikts.