Sievietes vecums nekad nav šķērslis mīlestībai – tā var būt klātesoša jebkurā dzīves posmā. Un arī par māti var kļūt vēlākā vecumā, ja to atļauj labsajūta un ir vēlme. Mūsdienās arvien vairāk redzam piemērus, kad sabiedrībā zināmas sievietes izšķiras par šādu soli…
Tomēr šādu lēmumu ne vienmēr uzreiz saprot vai atbalsta visi ģimenes locekļi.
Es nekad neiedomātos, ka tas varētu notikt, bet šķiet, ka liktenis man uzdāvināja šo brīnumu. Tagad, 49 gadu vecumā, esmu gaidībās, stāsta sieviete.
Pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš mēs ar vīru šķīrāmies. Viņš izvēlējās citu – jaunāku –, un viņiem ir kopīgs dēls. No mūsu laulības ir meita, kurai tagad ir 30, un viņas mazais dēliņš ir četrus gadus vecs.
Jauno simpātiju iepazinu darbā. Viņš bija atbraucis no citas pilsētas pieredzes apmaiņā. Mūsu sarunas sākās vienkārši un dabiski, taču drīz vien pārauga attiecībās – bez pienākumu nastas, pieņemot, ka esam pieauguši cilvēki ar savām izvēlēm. Šobrīd mums ir brīvas attiecības, kurās tuvība notiek abpusējiem priekiem un arī fiziskās labsajūtas vārdā.
Pēdējā laikā jutu pārmaiņas savā pašsajūtā – vienu brīdi viss bija kā parasti, citu – šķita, ka ķermenis signalizē ko citu. Domāju, ka tas saistīts ar vecumu. Taču izrādījās, ka dzīve man ir sagatavojusi pārsteigumu, par kuru uzzināju pavisam negaidīti – jau daudz vēlāk, nekā būtu iedomājusies.
Es nebūtu mainījusi neko – ja liktenis izlēmis mani vēlreiz iepriecināt ar bērniņu, tad lai tā arī notiek. Viss attīstās labi, speciālisti sola meitiņu. Protams, man ir pastiprināta uzraudzība vecuma dēļ, bet ceru, ka viss noritēs mierīgi, un mazulīte piedzims bez sarežģījumiem.
Grūtākā daļa šajā situācijā ir manas vecākās meitas attieksme — viņa šo ziņu uztvēra ar lielu pretestību. Mums bija gara saruna, kurā viņa izteica savu viedokli un mudināja mani šo soli pārdomāt. Tas mani pārsteidza, jo nebiju gaidījusi šādu reakciju.
“Tu,” viņa teica, “domā par bērnu, bet kas notiks, ja kaut kas nenotiks kā plānots? Kas audzinās šo bērnu?”
Viņa prasīja, lai es informēju topošo tēvu, bet es neuzskatu to par nepieciešamu. Kāpēc viņam tas būtu jāzina? Ja pienāks laiks, varbūt pastāstīšu. Varbūt arī nē. Tas ir mans lēmums, mana atbildība. Man ir finansiālā drošība, un esmu stabilā darba vietā vadošā amatā. Darba devējs ļaus man iet grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā bez problēmām.
Es saprotu, ka mana meita uztraucas, ka viņai būs jārūpējas par mazo brāli vai māsu, jo viņa ir vecākā. Tomēr es zinu, ka viņa pati vēlas veidot savu ģimeni. Ja būs nepieciešams, es pieņemšu auklīti – esmu jau visu pārdomājusi.
Es centos izskaidrot meitai, kas notiek, bet tagad viņa izvairās no manis. Reiz viņa nolika klausuli, un tagad pat neatbild uz zvaniem. Es mēģināju viņu apciemot, bet viņa neatvēra durvis.
Es tiešām satraucos par šo situāciju, un man ļoti pietrūkst mazdēla. Tomēr ceru, ka ar laiku meitiņa mani sapratīs un piedos. Un, protams, esmu pārliecināta, ka viņa arī iemīlēs savu māsu, kad viņa piedzims. Galu galā, tas ir ģimenes saiknes jautājums.
Ko tu domā par šo dzīvesstāstu? Vai meitas attieksme bija pret māti bija atbilstoša? Raksti komentāros!
