“Kāpēc jūsu dāmas 34 gadu vecumā izskatās kā piecdesmitgadīgas?” – vaicā mana draudzenes franču kolēģe. Draudzene nesen bija atbraukusi uz dzimto pilsētu, un viņai līdzi bija arī kolēģe no Francijas, kura jau sen bija sapņojusi redzēt mūsu zemi.
Viņas uzmanību uzreiz piesaistīja mūsu sievietes — it kā skumjas un izsmeltas, kā nesot uz pleciem smagu nastu. Klubā viņa nepamanīja nevienu sievieti, kas būtu vecāka par 35 gadiem. “Kā jūsu sievietes atpūšas?” viņa jautāja.
Es biju pārsteigta. Mums klubu dzīve jau sen vairs nav modē. Manas vienaudzes dod priekšroku dārzkopībai – tajā viņas atrod mieru un prieku.
Franču sieviete nesaprata, kāpēc daudzas sievietes pēc 30 gadu vecuma izvēlas apģērbu, kas apslēpj auguma aprises, bet vienlaikus nebaidās eksperimentēt ar izskatu – izlīdzinātas sejas līnijas, palielinātas lūpas, taču kopskats šķiet mākslīgs. Viņa pieļāva, ka, ja skaistumkopšanas pakalpojumi Parīzē būtu tikpat pieejami kā pie mums, arī franču sievietes varētu biežāk tiekties pēc vizuālas jaunības.
“Kāpēc jūs tik agri precaties un dzemdējat tik daudz bērnu? Vai jums nav žēl sevis? Jūsu valsts ir tik liela – vai esat jau visus muzejus apmeklējušas, visas izstādes un izrādes redzējušas?”
Man grūti saprast, kāpēc 25 gadu vecumā vajadzētu ņemt hipotekāro kredītu un atteikties no dzīves baudīšanas, cenšoties pēc iespējas ātrāk to atmaksāt. Hipotēka vēl pirms laulībām nav garantija nākotnei – tā drīzāk ir slazds, kas atņem pašus labākos gadus.
„Kāpēc jūs kļūstat par omītēm jau 50 gadu vecumā? Kāpēc no sevis jānovāc viss jauneklīgais un jācenšas izskatīties vecākām?”
Jūsu valstī ir neērti justies jauniem pēc 30, bet pie mums ir pretēji. Līdz 40 gadiem dzīvo sev!
Es pārdomāju viņas vārdus, interesējos, kā dzīvo franči. Viņa sūdzējās par vīriešu infantilismu, norādot, ka Francijā daudzi dod priekšroku dzīvei vienatnē.
Varbūt būtu vērts saprast, kāpēc mēs dzīvojam pēc viena likuma, bet viņi – pēc cita. Francijā bija izaicinoši gadi, taču viņiem nebija tādu grūtību, kādas piedzīvojām 40. gados vai 90. gadu sākumā. Finansiālās grūtības bieži liek mums apprecēties agrāk, lai iegūtu lielāku neatkarību un veidotu savu dzīvi.
Vēlāk sieviete saprot, ka ar jaunību vien vīrieti nepaturēs, un sāk dzīvot tā, kā pašai ir ērti. Ja viņa grib būt nopietna un valkāt pelēku džemperi — lai tā arī ir, viņa nevienam nejautā atļauju. Dažkārt ir labāk pašai nest smagos maisiņus, nekā būt atkarīgai no cilvēka, kurš nav īstais.
Vai tiešām 35 gadu vecumā jāizskatās kā 18 un naktis jāpavada klubos? Laika gaitā mainās prioritātes — parādās jaunas intereses un aizraušanās.
Franči uzskata, ka mēs nemākam dzīvot sev — jaunību iztērējam ģimenei un mājas rūpēm.
Viņi ir pārliecināti, ka pasaule pieder jaunajiem, un baidās no novecošanas, tāpēc cenšas izskatīties jaunāki.
Tas, ko citi dažkārt uztver kā nopietnību vai atturību, patiesībā ir briedums un pārdomātība — īpašības, kas bieži vien tiek vērtētas augstāk nekā vieglprātība un nepārtraukta vēlme pēc pārmaiņām.
Vecums – tā nav gadu skaitīšana, tā ir dvēseles sajūta,” apgalvo francūziete.
Es nepiekrītu viņai, bet man personīgi doma par dzemdībām 44 gadu vecumā šķiet neiedomājama. Tieši šajā vecumā daudzas sievietes sāk dzīvot pilnvērtīgi: viņām ir darbs, mājas, finansiāla stabilitāte, partneris, dzīves pieredze un pieauguši, patstāvīgi bērni. Tagad sākas īstā dzīve – laiks beidzot dzīvot sev.
Mēs visi dzīvojam priekš sevis, pat ja kāds no mums visu dienu pavada cepot maizītes vai kopjot dārzu.
Komentārs no interneta:
Mūsu sievietes nenoveco ātrāk nekā citas, viņas vienkārši nesaskata jēgu mūžīgās jaunības meklējumos, kas bieži vien noved pie apjukuma. Kāpēc piedalīties šajā sacensībā, ja vecumu tāpat nevar noslēpt? Tie, kas to meklē, cenšas sevi rotāt, bet pārējās labi jūtas arī džinsos. Vairs nav vecmāmiņu, kas staigā halātos pie kāpņu telpām, taču kādam vairāk patīk modes tendences, citam – mazāk. Kopumā mūsu sievietes izskatās ļoti cienījami!
