Dzīvoju un strādāju Spānijā apmēram 15 gadus. Domāju, jūs sapratīsiet, kāpēc daudzas sievietes vēlas doties uz ārzemēm – tur algas ir daudz lielākas. Man paveicās dabūt darbu jaukā ģimenē, kur darbs nebija pārāk grūts, un ar laiku pieradu. Arī spāņu valodu apguvu lieliski.
Katru vasaru darbadevējs man piešķīra atvaļinājumu, lai es varētu atpūsties Latvijā. Rīgā pavadīju mēnesi vai vairāk, satikos un pavadīju laiku ar bērniem un mazbērniem.
Manu meitu sauc Rebeka, bet dēlu – Roberts.
Rebeka vienmēr bijusi centīga: vidusskolu absolvēja ar zelta medaļu un augstskolu – ar izcilību. Šobrīd viņa strādā par grāmatvedi būvniecības uzņēmumā. Mans znots arī ir biznesa cilvēks; viņam ir savs autoserviss. Agrāk meitai un viņas vīram neklājās viegli, bet es palīdzēju viņiem iegādāties dzīvokli un veikt tajā remontu. Arī tagad reizēm iedodu naudu mazbērniem, man viņu ir veseli trīs.
Bet ar Robertu situācija izvērtās savādāka. Augstskolu viņš tā arī nepabeidza un patlaban iztiek no pagaidu darbiem. Dažreiz strādā par taksometra vadītāju, citkārt – par apsargu noliktavā. Viņam bija brīnišķīga sieva Solvita – abiem ir kopīga meitiņa Andželīna. Bet viņu ģimenes dzīve neizdevās, abi ātri izšķīrās. Es zinu, ka tā lielā mērā ir Roberta vaina – viņš nenovērtēja ne sievu, ne bērnu.
Tagad viņam ir cita draudzene, bet man vienalga. Turpinu sazināties ar bijušo vedeklu, dažreiz sūtu dāvanas Andželīnai – saldumus, apģērbu. Un uzreiz teicu dēlam, ka viņa vietā nemaksāšu uzturlīdzekļus. Kad sūtu paciņas Solvitai, varu droši ielikt tur 50 eiro – galu galā tas tiks manai mazmeitai!
Pirms divām nedēļām atbraucu uz Latviju. Mans jaunākais mazdēls Uldis rudenī sāks iet pirmajā klasē, un mēs ar Rebeku nolēmām viņu sagatavot skolai. Nopirkām jaunu mugursomu, sporta formu, klades un albumus, flomāsteru un zīmuļu komplektu. Tas viss nebija lēti, apmēram 300 eiro, bet mums vēl ir jāpasūta rakstāmgalds!
Nākamajā dienā nolēmām sarīkot nelielas svinības. Uzaicināju arī Solvitu un Andželīnu. Rebeka to uztvēra mierīgi, lai gan virtuvē viņai bija daudz darāmā.
Uldis un Andželīna ir viena vecuma, puika ir vien mēnesi vecāks. Es jautāju Solvitai, kā viņiem veicas ar gatavošanos skolai.
– Labi. Krustvecāki mums iedeva mugursomu, gaidu avansa maksājumu, lai pārējo nopirktu tirgū.
– Tirgū?
– Jā, tur ir lētāk. Paskatījos cenas veikalos – tas ir kaut kas traks. Labi, ka mums vajag tikai svārciņus un vestīti.
Man bija nedaudz žēl Solvitas. Viņa viena audzina Andželīnu un rūpējas par sasirgušo māti, bet saņem tikai minimālo algu.
Es gribu, lai visi mani mazbērni izskatās glīti un pieklājīgi, tāpēc pēc ballītes piegāju pie Solvitas un klusiņām iebāzu viņai kabatā 300 eiro.
– Lūk, nopērc Andželīnai skaistu skolas formu.
– Ak, jūs ko, nevajag!
– Tas ir manai mazmeitai. Pasaki viņai, ka vecmāmiņa viņai sagādājusi pārsteigumu.
Bet Rebeka pamanīja, ka dodu naudu bijušajai vedeklai. Vakarā mani gaidīja nopietna saruna.
– Mammu, tā ir sveša sieviete! Kāpēc tu viņai dod tik daudz naudas?
– Tas ir manai mazmeitai.
– Mammu, Solvita jau ilgu laiku nav mūsu ģimenes daļa. Tu joprojām palīdzi viņai, kaut gan tev ir savi mazdēli.
Šajā brīdī es vairs neizturēju un nolasīju Rebekai lekciju:
– Mazmeitiņa Andželīna man ir tikpat tuva kā tavi puikas. Viņai nepaveicās ar tēvu, un, iespējams, tā daļēji ir mana vaina, ka nemācēju labāk audzināt tavu brāli Robertu. Un tu nemaisies manās naudas lietās. Ja esi tik gudra, sakravā somas un brauc man līdzi peļņā uz Spāniju.
Rebeka apvainojās un man vairs nezvana, kaut gan mazdēli reizēm atbrauc ciemos.
Bet lai nu tā būtu. Viņai droši vien vienkārši žēl manas naudas. Bet es turpināšu palīdzēt Solvitai, jo Andželīnai ir tādas pašas tiesības kā Rebekas bērniem. Es mīlu visus savus mazbērnus vienādi un nesaprotu tās vecmāmiņas, kuras aizmirst par saviem mazbērniem tad, ja viņu vecāki izšķiras.
Kā jūs domājat – vai es rīkojos pareizi? Lūdzu, pastāstiet komentāros. Ja šis raksts lika jums aizdomāties, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos!
