Foto: ekrānuzņēmums
Elīna skatījās uz vīru un domāja, cik dīvaini ir iekārtota dzīve. Pirms divdesmit gadiem viņa bija jauna, ambicioza meitene, kas ticēja, ka mīlestība spēj pārvarēt jebkādus šķēršļus
Tagad viņai bija četrdesmit seši, bet Viktoram – sešdesmit četri. Astoņpadsmit gadu vecuma starpība, kas toreiz šķita tik nenozīmīga, tagad bija pārvērtusies par bezdibeni.
– Viktor, vai tu neesi redzējis manus auskarus? – viņa jautāja, lai gan lieliski zināja, ka vīrs neatbildēs.
Vīrietis tikai apgriezās uz otru sānu un turpināja gulēt. Katru vakaru viens un tas pats – deviņos viņš jau gultā. Bet viņai gribējās dzīvot, gribējās piedzīvojumus, taču tā vietā viņa sēdēja virtuvē un ritināja sociālo tīklu ziņu plūsmu, kur bijušās klasesbiedrenes publicēja ceļojumu bildes.
Kādreiz viņa bija aizvedusi Viktoru no ģimenes. Viņš bija veiksmīgs inženieris, ar labu amatu, labu automašīnu. Bet viņa – jauna praktikante viņa nodaļā. Viņu romāns attīstījās strauji. Viktora sieva uzzināja visu pēdējā – kad Elīna jau gaidīja bērnu.
– Tu izjauci ģimeni, – toreiz viņai teica tā sieviete. – Bet es tev neko neteikšu. Dzīve visu noliks savās vietās. Elīna toreiz tikai pasmīnēja. Kādas muļķības. Viņa un Viktors mīlēja viens otru, viņiem būs bērns un brīnišķīga nākotne.
Dēls Kārlis piedzima skaists un spēcīgs. Pirmie gadi bija laimīgi – vīrs veidoja karjeru, viņa rūpējās par bērnu, viņi nopirka dzīvokli, nomainīja automašīnu. Elīna jutās kā pasakā. It īpaši, kad nejauši satika bijušo Viktora sievu veikalā – nogurušu, novecojušu. Bet gadi gāja. Viktors sāka ātrāk nogurt. Sākumā atteicās no vakara pastaigām, tad no braucieniem uz vasarnīcu, pēc tam – no ceļojumiem.
– Elīn, brauc tu ar Kārli uz jūru. Es šoreiz palikšu mājās. Sieviete neko neteica. Domāja – tas tikai uz laiku. Cilvēks ir pārguris, vajag atpūtu. Bet pagaidu kļuva par pastāvīgu.
Foto: Pixabay
Kārlis izauga, iestājās universitātē citā pilsētā. Retāk atbrauca – mācības, darbs, draudzene. Elīna palika viena ar vīru, kurš ar katru gadu arvien vairāk pārvērtās par vecu vīru.
– Varbūt sestdien aiziesim uz teātri? Jauna izrāde būs, – viņa piedāvāja vakariņu laikā.
– Kāpēc? Var jau arī pa televizoru kaut ko paskatīties, – Viktors atbildēja, neatlaižot skatu no griķu šķīvja.
– Bet tas taču nav tas pats. Dzīvi aktieri, atmosfēra…
– Elīna, man ir grūti ilgi sēdēt. Mugura sāp, tu taču zini. Viņa zināja…
Draudzenes deva dažādus padomus. Marina, divreiz šķīrusies, teica tieši:
– Domā, kamēr nav par vēlu. Atrodi sev jaunāku vīrieti. Tu vēl esi skaista sieviete.
Irina, uzticīga sieva savai vienaudzei, kratīja galvu:
– Pacieties, Elīn. Tu pati izvēlējies vecāku vīrieti. Tas bija paredzams.
Un Elīna nezināja, ko darīt. Viņa skatījās uz savām rokām – vēl joprojām skaistas, koptas. Uz savu atspulgu spogulī – parādījušās krunciņas, bet viņa joprojām pievilcīga. Un viņa gribēja dzīvot, nevis vienkārši eksistēt līdzās cilvēkam, kurš garīgi jau bija kļuvusi par veci.
– Viktora, varbūt paņemam suni? – viņa kādreiz ierosināja.
– Kam mums tās problēmas? Pastaigas, barot, tīrīt. Nē, paldies.
– Bet man ir garlaicīgi.
– Atrodi sev hobiju. Izšūšana vai adīšana. Visas tavas vecuma sievietes ar to nodarbojas.
Elīna paskatījās uz vīru nesaprašanā. Sievietes viņas vecumā? Viņš runāja tā, it kā viņa būtu viņa vienaudze, it kā arī viņai būtu pāri sešdesmit.
Lūzuma brīdis pienāca, kad Elīna satika savu pirmo mīlestību. Andrejs bija pusgadu vecāks, mācījās paralēlajā klasē. Viņi satikās nejauši lielveikalā – viņš palīdzēja aiznest smagos maisiņus līdz mašīnai.
Foto: Pixabay
– Tu nemaz neesi mainījusies, – viņš pasmaidīja.
– Muldētājs, pat nesarksti, – viņa atteica, bet iekšā kaut kādu emociju varēja sajust, kaut ko patīkamu. Dzirdēt komplimentu vienmēr ir patīkami, lai vai cik tev gadu.
Viņi apmainījās telefona numuriem. Sākumā tikai sarakstījās, atcerējās skolas gadus. Tad satikās uz kafiju. Andrejs bija viens, bērni pieauguši, dzīvoja atsevišķi. Viņš strādāja kā arhitekts, daudz ceļoja darba dēļ.
– Braucam ar mani uz Igauniju uz nedēļas nogalē, – viņš piedāvāja pēc trešās tikšanās. – Vienkārši kā draugi. Parādīšu savu projektu.
Elīna atteicās. Viņa nevarēja. Vīrs, ģimene, pienākumi. Bet doma par braucienu nelika mieru.
– Viktor, es gribu uz Igauniju nedēļas nogalē. Ar draudzeni, – viņa teica vakarā.
– Ar kādu vēl draudzeni? – vīrs pacēla acis no planšetes, kurā lasīja ziņas.
– Ar Marinu. Viņa jau sen aicina.
– Un ko tev tur vajag? Naudu iztērēt?
– Vienkārši atpūsties, mainīt vidi.
– Tavā vecumā jau ir par vēlu uzvesties kā pusaudzim, – Viktors noraidoši atbildēja un atkal iegrima ziņās.
“Tavā vecumā.” Atkal šī frāze. It kā viņai būtu astoņdesmit, nevis četrdesmit seši. It kā viņai nebūtu tiesību uz savām vēlmēm.
– Zini ko, – sieviete klusi sacīja. – Es braukšu. Gribi tu to vai ne.
Vīrs paskatījās uz viņu izbrīnīts. Divdesmit laulības gadu laikā viņa reti viņam iebilda.
– Kā gribi, – viņš paraustīja plecus. – Tikai daudz naudas netērē. Vajag vannas istabai remontu.
Igaunija viņu sagaidīja ar lietu. Andrejs gaidīja uz perona ar lietussargu un puķēm.
– Tu tomēr atbrauci, – viņš pasmaidīja.
Divas dienas aizritēja kā viens mirklis. Viņi pastaigājās pa pilsētu, iegriezās mazajos kafejnīcās, runāja par visu iespējamo. Elīna jutās jauna, iekārojama, interesanta. Andrejs viņu klausījās, uzdeva jautājumus, smējās par viņas jokiem. Viņa neatcerējās, kad Viktors pēdējo reizi bija interesējies par viņas domām vai smējies kopā ar viņu.
Pēdējā vakarā viņi stāvēja pie upes krasta. Andrejs paņēma viņu aiz rokas.
– Elīna, es zinu, ka tev ir ģimene. Bet es nespēju beigt par tevi domāt. Varbūt mums vajadzētu… Viņa neļāva viņam pabeigt, izvilka roku.
– Nē, nevajag. Es esmu precējusies. Man ir dēls.
– Pieaudzis dēls, kurš dzīvo savu dzīvi. Un vīrs, kurš tevi nenovērtē.
– Tu nepazīsti manu vīru.
– Es redzu tevi. Redzu, kā tu uzplauki šo divu dienu laikā. Kad tu atbrauci, tev bija nodzisis skatiens.
Elīna klusēja. Viņa zināja – viņam ir taisnība. Blakus Viktoram viņa jutās kā sieviete gados. Blakus Andrejam – kā sieviete pašos pilnzieeda gados.
Foto: Pixabay
Kad viņa atgriezās mājās, viņa atklāja, ka vīrs pat nebija pamanījis viņas prombūtni. Viņš sēdēja tajā pašā krēslā, tajā pašā pozā, ar to pašu planšeti.
– Kā tev gāja? – viņš bez īpašas intereses jautāja.
– Labi, – viņa īsi atbildēja.
– Vakariņas ir?
Elīna ilgi skatījās uz vīru. Pirms divdesmit gadiem viņa bija pārliecināta, ka izdara pareizo izvēli. Ka mīlestība ir vissvarīgākā. Ka vecumam nav nozīmes.
Lasi vēl: Bils Geits atklāj ko domā par mākslīgo intelektu un ko tas mums kā sabiedrībai var nodarīt
– Nē, – viņa teica. – Vakariņu nav. Un arī manis drīz te nebūs. Viktors beidzot pacēla acis no planšetes un paskatījās uz sievu.
– Ko tu runā?
– Es aizeju no tevis. Es vēl gribu dzīvot, nevis vienkārši novecot.
Viņš pasmējās.
– Un kur tu iesi? Pie kā? Tu domā, kādam esi vajadzīga savā vecumā?
– Nezinu. Bet es zinu, ka negribu pavadīt atlikušo dzīvi ar cilvēku, kurš jau sevi “norakstījis”.
Elīna salasīja mantas un aizgāja. Viņa īrēja mazu dzīvokli pie darba. Andrejs zvanīja, aicināja satikties, bet viņa atteicās. Viņai vispirms bija jātiek skaidrībā pašai ar sevi. Pēc pusgada Viktoram kaut kas notika un Kārlis piezvanīja mātei:
– Mamma, tētim tevi vajag. Viņš tevi sauc.
Viņa atbrauca.
– Tu atgriezīsies? – viņš vaicāja vāji.
– Nē. Es neatgriezīšos, – Elīna klusi atbildēja. – Mums jāšķiras un jāsadala īpašums.
Viņa viņu apciemoja, nesa ēdienu, visu ko vien vajadzēja. Bet, kad viņš atgriezās mājās, viņa atgriezās savā īrēto dzīvokli. Dēls viņu nesaprata. Draudzenes čaloja aiz muguras. Un bijusī Viktora sieva, kuru Elīna nejauši satika, tikai pasmaidīja:
– Dzīve tomēr visu nolika savās vietās.
Pagāja vēl daži mēneši. Elīna dzīvoja viena, strādāja, dažreiz satikās ar dēlu. Andrejs zvanīja arvien retāk, tad vispār pārstāja. Draudzenes sākumā atbalstīja, bet ar laiku katra iegrima savās rūpēs. Vienatne kļuva par viņas pastāvīgo pavadoni.
Vakara stundās viņa sēdēja viena virtuvē, skatījās uz telefonu, gaidīja kādu zvanu, kura nebija. Viņa atcerējās Viktoru – viņa īgnumu, ieradumus, pat viņa krākšanu, kas agrāk tik ļoti kaitināja. Tagad tas viss šķita kā daļa no bijušās, lai arī neideālās, tomēr dzīves.
Bet viņa saprata: atpakaļceļa nav. Brīvība izrādījās ne tik salda, kā bija sapņojusies. Viktors vairs nezvanīja, dēls bija attālinājies, bet Andrejs – tikai atmiņa par īslaicīgu cerību.
Palika tikai viņa pati – ar savām kļūdām, domām un tukšu dzīvokli. Tajā brīdī Elīna sajutās patiešām sena…jā sena, ne tādā kā jūs gribējāt dzirdēt.
