Foto: ekrānuzņēmums
Autobusā bija tveicīgi. Valentīna jau bija nožēlojusi, ka nepaņēma līdzi ūdeni, bet atgriezties nebija jēgas – līdz vasarnīcai bija palikušas tikai divdesmit minūtes
— Nākamā pietura… — atskanēja šofera balss. Valentīna sagatavojās izkāpšanai. Savos piecdesmit astoņos viņa izskatījās jaunāka. Laba figūra, gaiši mati, viegli iesirmi, sakopti vienkāršā frizūrā, un skaidri zilas acis.
Viņas vīrs jau trīsdesmit piecus gadus, pamazām bija kļuvis par svešinieku. Sākumā kavēšanās darbā, pēc tam komandējumi – arvien biežāki un garāki. Viņš pārstāja atbildēt uz zvaniem, aizmirsis jubilejas un dzimšanas dienas, bet vasarnīcu, ko agrāk mīlēja, pieminēja tikai draugu sarunās, lieloties ar ražu.
Vārti uz vasarnīcu bija neaizslēgti. Dīvaini – Mārim vajadzēja būt Rīgā– vismaz tā viņš teica, ka pirms trim dienām firma viņu tur nosūtījusi. Varbūt aizmirsa aizslēgt pagājušajā reizē? Vai kāds svešinieks bijis te?
Viņa uzmanīgi iegāja iekšā un apstājās, klausoties. Mājā kaut kas notika: klabēja trauki, dzirdēja klusu sarunu un… sievietes smiekli. Skanīgi, jauneklīgi, pilnīgi nepazīstami. Valentīna lēnām devās pa taciņu uz māju. No plaši atvērtā loga nāca ceptu kartupeļu smarža – Māra iemīļotā ēdiena.
— Māri, kur tu liki sāli? — atskanēja sievietes balss.
— Skapītī, kreisajā plauktā, — atbildēja vīra pazīstamais baritons.
Pieejot pie lieveņa viņa tā stāvēja vairākas minūtes, klausoties, kā divi cilvēki viņas virtuvē smejas par kaut kādu joku, sarunājas, it kā to darītu katru dienu. Beidzot viņa uzkāpa pa kāpnēm un atvēra neaizslēgtās durvis.
Foto: Pixabay
Maris stāvēja ar muguru pret viņu, vecās mājas treniņbiksēs un T-kreklā, rokā turot pannu ar zeltainiem kartupeļiem. Pretī, pie galda, sēdēja ap četrdesmit gadus veca blondīne, sakopta, ar modernu matu griezumu, vasarīgā gaiši zilā kleitā, kas atsedza iedegušos plecus.
— Kartupeļi gatavi, — teica Māris, pagriežoties, un sastinga, ieraudzījis sievu. Dažas sekundes visi trīs klusēja. — Kāpēc tu nepiezvanīji?
Valentīna pārslidināja skatienu no vīra uz svešinieci. Sieviete jau bija piecēlusies un tagad stāvēja.
— Es… laikam labāk iešu prom, — nomurmināja viņa.
— Nē-nē, palieciet, — Valentīnas balss skanēja pārsteidzoši stingri. — Es negribu traucēt… sava vīra komandējumā.
— Paklausies, — Māris nolika pannu uz galda. — Tas nav tas, ko tu domā. Tā ir mana kolēģe, mēs vienkārši…
— Vienkārši ko? Vienkārši nolēmāt pagatavot kartupeļus manā virtuvē, kamēr es domāju, ka tu esi citā pilsētā? Vienkārši tā sagadījās, ka viņai ir kleita, bet tev mājas drēbes? Vienkārši tā gadījās, ka jūs dzerat no mūsu servīzes, kuru mums uzdāvināja sudraba kāzās?
Māris paskatījās uz galdu, it kā tikai tagad pamanījis šīs detaļas.
— Mēs ar Valentīnu vēl neesam iepazīstinātas, — mēģināja iesaistīties Svetlana, sperot soli durvju virzienā.
— Neaizejiet, — Valentīna aizšķērsoja viņai ceļu. — Neizliecieties, ka esat šeit nejauši.
— Vaļa, beidz, — Māris beidzot atguva balsi. — Mums nekā tāda nav. Svetlana tiešām ir mana kolēģe, mēs strādājam pie svarīga projekta, un…
— Un tāpēc vajadzēja braukt uz vasarnīcu? Cept kartupeļus?
Māris pēkšņi mainīja toni:
— Ko tu gribi dzirdēt, Vaļa? Ka esmu noguris no kontroles, no bezgalīgām runām par tomātiem un gurķiem, no tā, ka mājās mani sagaida tikai darbu saraksts un pārmetumi? Šie vārdi bija vairāk nekā vārdi.
Svetlana izskatījās arvien neērtāk. Bija skaidrs, ka viņa negaidīja šādu pavērsienu.
— Es pie tevis nenācu šī iemesla dēļ, — viņa klusi teica Māris.
— Kādēļ tad? — Valentīna pagriezās pret viņu. — Pēc kartupeļiem ar dillēm, ko es viņam iemācīju gatavot? Pēc dzēriena no pagraba, ko mēs kopā izrakām? Pēc mājīguma mājā, ko es savām rokām radīju visu šo laiku?
Tajā brīdī no Svetlanas somiņas, kas stāvēja uz galda malas, izkrita telefons. Ekrāns iedegās, rādot ekrānuzņēmumu – fotogrāfiju, kurā Māris apskāva Svetlanu. Viņi neatradās vasarnīcā. Viņi bija Valentīnas un Māris dzīvoklī pilsētā.
Valentīna lēnām pacēla telefonu un pārskatīja dažas bildes. Māris un Svetlana viņu viesistabā. Viņu guļamistabā. Uz balkona, kur stāvēja puķu podi, ko Valentīna gadiem kopusi.
— Tu viņu atvedi uz mūsu māju, — teica Valentīna, un tas nebija jautājums. — Uz māju, kur ir mūsu dēla fotogrāfijas. Kur albumi ar mūsu jaunību. Kur mammas izšūtās salvetes un tēva medaļas.
Foto: Pixabay
Māris klusēja. Valentīna nolika telefonu uz galda un, neko vairs nesakot, izgāja no mājas. Gaiss ārā šķita nepanesami svaigs. Valentīna gāja pa taciņu, garām sakārtotām gurķu dobēm, gar siltumnīcu ar tomātiem – tiem pašiem, kuru dēļ viņa bija atbraukusi. Gar ceriņu krūmu, kas iestādīts viņu dēla dzimšanas gadā.
Apstājoties pie akas, viņa izvilka no kabatas vasarnīcas atslēgas un, nevilcinoties, iemeta tās tumšajā dziļumā. Ūdenī kritiena skaņa skanēja kā pēdējais punkts.
Izvilkusi telefonu, viņa sastādīja dēla numuru…
Atvērusi skapi, viņa sāka kravāt čemodānā savas mantas – tikai nepieciešamo. Fotoalbumus. Lādīti ar vecāku vēstulēm. Viss pārējais varēja palikt šeit.
Māris stāvēja durvīs, vērojot viņu.
— Kur tu taisies doties?
— Tas tevi vairs neskar, — Valentīna aizvēra čemodānu.
— Varbūt tomēr…
-Tu samīdīji mūsu atmiņas. Te nebija tikai tu – te biju es un mūsu dēls. Visu, ko mēs kopā būvējām, tu pārvērti par dekorāciju saviem romāniem.
— Tu pārspīlē…
— Zini, kas ir pats smieklīgākais? — Valentīna pasmaidīja. — Es taču atbraucu kopt stādus. Tos tomātus, kurus tu tik ļoti neciet izrādās. Un atradu… visu šo. Viņa apmeta loku ar roku, it kā atvadītos no telpas.
— Svetlana var palikt par saimnieci, — piebilda Valentīna, dodoties uz izeju. — Ja reiz viņas klātbūtne šeit ir kļuvusi ierasta. Jau sēžot dēla mašīnā, kad viņi attālinājās no vasarnīcas, Valentīna lūdza apstāties.
“Pagaidi minūtīti, dēliņ,” – viņa teica, izkāpjot no mašīnas un dodoties pie vecā ābeļ koka – Māra lepnuma, ko viņš bija audzējis divdesmit gadus.
– Mammu, ko tu dari?
– Atvados, – atbildēja Valentīna, nepārtraucot darbu. – Lai viss būtu godīgi. Viņš paņēma to, kas bija dārgs man, bet es – to, kas dārgs viņam. Kad ābele nogāzās, Valentīna izņēma iepriekš sagatavoto sāli un izbēra to uz stumbra nogrieztā vietā, pēc tam aplēja ar ūdeni no lejkannas.
– Tagad te nekas neaugs, – viņa teica, atgriežoties pie mašīnas.
Pagāja mēnesis. Valentīna sēdēja jaunajā dzīvoklī, ko bija īrējusi pilsētas centrā, un šķiroja pastu. Starp aploksnēm bija viena no juridiskā biroja.
Valentīna rūpīgi izpētīja dokumentus un tad ar vieglu smaidu nolika tos malā. Pirms gada, kad sāka rasties pirmās aizdomas, viņa patiešām bija uzdāvinājusi pusi no vasarnīcas zemesgabala dēlam. Bet pirms trim mēnešiem, Māra “darījuma brauciena” laikā, viņa atrada viņa dokumentos papīrus par lielu parādu. Viņas vīrs bija ieķīlājis savu daļas īpašumu, pat nepateikdams par to ne vārda.
Kas atšķir sievieti, kurai no vīriešiem nav, kur sprukt, no tās, kurai uzmanības gandrīz nemaz
Tagad viņam pieprasīja samaksu. Dēls zvanīja tēvam, bet Māris tikai neapmierināti atbildēja, ka “tiks galā pats”. Netika galā. Un šodien pienāca oficiāls paziņojums par īpašuma atsavināšanas procedūras sākumu. Telefona zvans pārtrauca viņas pārdomas.
– Valentīna? Tā ir Svetlana.
– Zvanu, lai… atvainotos. Un nedaudz paskaidrotu, – balss skanēja nedroši. – Māris man neteica, ka ir precējies. Teica, ka esat šķīrušies jau daudzus gadus, un vasarnīca – pilnībā viņa.
– Un jūs noticējāt?
– Tagad saprotu, cik biju muļķīga, – Man tiešām ir žēl. Aizgāju no viņa tajā pašā dienā, kad viss atklājās. Iestājās pauze. Valentīna nezināja, ko teikt. Negaidījusi atbildi, Svetlana turpināja:
– Viņš zaudēja darbu. Bet vakar… vakar no vasarnīcas sāka izvest mantas. Kaut kādi izpildītāji…
– Un ko jūs no manis vēlaties?
– Neko. Vienkārši uzskatīju, ka jums tas jāzina. Un vēl… paldies, ka atvērāt man acis. Es gandrīz pieļāvu to pašu kļūdu, ko jūs pirms trīsdesmit gadiem.
Valentīna klusi nolika klausuli.
Lasi vēl: Man ir 46, viņam 64, es vēl gribu baudīt dzīvi, bet viņam vienalga – ko iesākt
– Mammu, tu esi pārliecināta? Tā taču ir tava puse no vasarnīcas.
Viņi sēdēja uz Valentīnas jaunā dzīvokļa balkona. Aiz muguras spēlējās viņa bērni – astoņgadīgā Alise un piecgadīgais Kurts, kas pirmo reizi kopš ilga laika bija ciemos pie vecmammas.
– Pilnīgi pārliecināta, – Valentīna pamāja ar galvu, pasniedzot dēlam pildspalvu. – Paraksti, un zeme būs pilnībā tava. Zinu, ka tu spēsi uzcelt jaunu māju.
Foto: Pixabay
– Bet kā ar tēvu? Kur viņš tagad dzīvos? Valentīna paskatījās uz mazbērniem, kuri aizrautīgi spēlējās ar jaunām rotaļlietām.
– Tu esi pieaudzis vīrietis. Izlem pats. Ja vēlies palīdzēt tēvam – tas ir tavs lēmums. Es iebilst neplānoju, bet arī nepiedalīšos.
– Mammu, vai tu nenožēlo to, kā viss izvērtās?
Valentīna paskatījās debesīs, pārsteidzoši zilās septembrī.
– Zini, dēliņ, es nožēloju tikai vienu – ka neizdarīju to agrāk. Viņa malkoja tēju un pasmaidīja.
– Bet tagad viss ir labi. Man esat jūs – mans dēls, vedekla, mazbērni. Un nākamnedēļ braucu uz Grieķiju – iedomājies, nekad tur neesmu bijusi!
Un tagad, pēc gada, skatoties uz saviem draugiem un tuviniekiem, uz jauno mājīgo mājvietu, ko viņa bija izveidojusi pati, Valentīna saprata – tas bija pareizs lēmums.
– Omīte! – pie viņas pieskrēja piecgadīgais Kurts ar zīmējumu rokās. – Es tevi uzzīmēju! Zīmējumā bija attēlota sieviete ar zeltainiem matiem, skaistā zilā kleitā, ar kroni uz galvas.
– Tā es esmu princese? – Valentīna smējās, apķerdama mazbērnu.
– Nē, tu esi karaliene! – nopietni viņu palaboja zēns. – Īsta karaliene!
Valentīna noskūpstīja viņu uz pieres, sajūtot, kā sirds piepildās ar laimi. Jā, viņa ir karaliene. Savas dzīves karaliene. Un ja, lai to saprastu, vajadzēja aizmirst veco pasauli – lai tā arī būtu. Viņa vairs neskatījās atpakaļ.
Bet netālu no pilsētas, vietā, kur kādreiz atradās vasarnīca, cēlās jauna māja. Dēls nolēma sākt būvniecību pavasarī – savā zemes daļā. Ap jaunajiem pamatiem jau zaļoja tomātu dobes. Nākamā raža solījās būt bagātīga.
