Vecmāmiņas mantojums – māsa it nemaz par viņu nerūpējās, bet viss mantojums tiek viņai

Pēc vecmāmiņas aiziešanas palika dzīvoklis — divistabu, vecā mājā klusā ielā. Vecāki uztaisīja tajā remontu, bet…

Fasāde bija nolobījusies, kāpņu telpā smaržoja pēc vecas krāsas un metāla, taču iekšā bija kaut kas patiesi silts. Vecmāmiņa šajā dzīvoklī bija nodzīvojusi gandrīz četrdesmit gadus. Tieši tur mēs meitenes — Liene un Anna — pavadījām vasaras brīvlaikus, ēdām vecmāmiņas pīrādziņus ar ievārījumu un spēlējāmies uz čīkstošā parketa.

Pēc vecmāmiņas aiziešanas vecāki gandrīz uzreiz izlēma veikt kapitālo remontu viņas dzīvoklī. Māja bija veca, komunikācijas — kā no muzeja. Liene toreiz nodomāja, ka, iespējams, viņi dzīvokli gatavo pārdošanai. Viņa īpaši neiedziļinājās — pati dzīvoja citā pilsētā, divsimt kilometru attālumā no vecāku mājām.

Lienei bija trīsdesmit. Viņa strādāja par mārketinga speciālisti starptautiskā uzņēmumā, šķita, ka pelna pat diezgan labi, un nesen bija iegādājusies sev mazu vienistabas dzīvokli hipotekā. Puse ienākumu aizgāja maksājumos. Kafejnīcās gāja reti, apģērbu pirka izpārdošanās. Nekad nesūdzējās. Viņa kopš jaunības bija pieradusi: ja vēlies — dari pati. Mēbeļu dzīvoklī bija maz, tam nepietika, viņa sapņoja, ka kādreiz viss būs moderni… bet vēlāk.

Jaunākā māsa Anna tikko bija beigusi universitāti. Divdesmit divi gadi, diploms ar izcilību, bet dzīvē — nekādas skaidrības. Viņu mazpilsētā darba nebija, algas — smieklīgas. Viņa joprojām dzīvoja pie vecākiem un reizēm strādāja: pasniedza privātstundas, rakstīja tekstus, veidoja prezentācijas.

 

Kādudien, pēc darba sanāksmes, kad Liene brauca mājās, viņai piezvanīja telefons. Uz ekrāna — “mamma”.

— Sveika, meitiņ, — mammas balss bija priecīga, it kā viņa būtu laimējusi loterijā. — Mēs pabeidzām remontu vecmāmiņas dzīvoklī! Viss vienkārši lieliski: iekaramie griesti, virtuve ar iebūvētu tehniku, jauna vanna, iztērējām visus iekrājumus, un tēvs daudz ko pats darīja, ne visu algojām meistariem.

— Es domāju, tev arī patiks.
— Forši, — Liene atbildēja. — Un ko jūs tagad ar viņu darīsiet?
— Mēs izlēmām atdot to Annai. Lai viņa tur dzīvo. Jaunajiem tagad ar mājokli grūti, bet viņai nav ne uzkrājumu, ne stabila darba. No kaut kā jāsāk. Liene it kā uzreiz nesaprata.

Lasi vēl: Sieviete no Madonas savai atvadu dienai jau daudzus gadus krāj naudu, bet turpmākie notikumi visu sagrieza kājām gaisā

— Jūs… atdodat dzīvokli Annai? Vienkārši tāpat?
— Nu, Liene… tev taču viss ir kārtībā. Tu esi galvaspilsētā, strādā, tev jau ir savs dzīvoklis. Bet Anna — mājas meitene, viņai ir grūtāk. Tu taču esi jau pieaugusi sieviete.
Liene šo vārdu bija dzirdējusi daudz reižu. Tālruņa klausulē uz mirkli iestājās klusums. Pēc tam mamma turpināja:
— Mēs domājām, ka tev būs patīkami. Galu galā — tā taču ir māsa… Tas taču ir taisnīgi, vai ne?

Tas kā reaģēja Liene nebija gaidīts…

Turpinājums otrajā lapā