Kāpēc vecumdienās vairs neesam vajadzīgi saviem bērniem

Piedod, ja vari. Es esmu pieaudzis. Man jāsteidzas – pēc sapņa, darba, savas ēnas. Bet tu paliec – pie loga, skatienu tālumā, gaidot mani…

Vecums ir īpašs laiks, kas liek domāt par pagātni. Taču aiz šīm pārdomām bieži slēpjas vientulība. Bērni, kuru dēļ tika darīts viss iespējamais, vairs nav blakus. Un rodas nepatīkamas domas: kāpēc vecumā tuvinieki vairs nav vajadzīgi?

Kāpēc viss notiek citādi, nekā cerējām – vilšanās anatomija

Daudzi vecāki tic: ja esi bijis līdzās, rūpējies no sirds, tad bērns kādreiz atsauksies. Ne pienākuma dēļ, bet dvēseles siltuma. Tomēr dzīves temps jaunajiem ir nemitīgs – zvani kļūst retāki, ikdiena uzņem apgriezienus. Un vecāku klusums… tas paliek nemanīts, ne jau ļaunuma dēļ, bet aiz aizņemtības.

Katrai dzīves vecuma posmam ir sava vērtību sistēma. Tas, kas bija svarīgs divdesmit gados, piecdesmit vai sešdesmit gados zaudē savu nozīmi.

Kad bērns sasniedz divdesmit gadu vecumu, viņam ir grūti iedomāties, ka vecāki kādreiz varētu vairs nebūt blakus. Šī doma šķiet pārāk smaga, tāpēc to mēdz atlikt malā, saglabājot sajūtu, ka viss ir stabils un nemainīgs.

Vecāki nav mūžīgi, taču pieņemt to pārāk ātri ir gandrīz neiespējami.

Patiesa tuvība ar vecākiem bieži rodas tikai tad, kad pats kļūsti par vecāku vai pēc viņu aiziešanas. Pirms tam šķiet, ka starp jums pastāv kāda nemanāma barjera — ne slikta, bet vienkārši klātesoša.

Līdz brīdim, kad cilvēks apzinās savu dzīves ierobežotību, ir grūti domāt par citu cilvēku dzīves beigu tuvošanos. Daudziem jaunībā dzīve šķiet bezgalīga, un arī vecāki ir uztverti kā pastāvīga, nemainīga daļa.

Tieši tāpēc sarunas bieži aprobežojas ar formālu «viss kārtībā» vai steigšus teiktu «piezvanīšu vēlāk». Tas nav vienaldzības dēļ — vienkārši trūkst pieredzes un izpratnes. Tāpat kā bērns neaizmirst laistīt ziedu tāpēc, ka grib to nogriezt, bet tāpēc, ka tam nenodod nozīmi.

Kāpēc reizēm bērniem ir grūti ieraudzīt, kā viņu vecāki noveco?

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk