Dažreiz vārdi nenāk pār lūpām tad, kad tie ir nepieciešami, bet gan tad, kad ir par vēlu. Tie iešaujas prātā nakts vidū, tie ir mēles galā, ieturot maltīti pie galda, bet paliek nepateikti – it kā kaut kas neredzams traucētu.
Es neesmu no tiem vīriešiem, kas daudz runā. Visu savu dzīvi esmu vairāk darījis nekā runājis. Un ilgu laiku es ticēju, ka pats svarīgākais ir klātbūtne, rūpes, stabilitāte. Ka bērni tāpat sapratīs un sajust manu mīlestību un lepnumu par viņiem. Tāpat, bez vārdiem.
Tagad, kad bērni ir izauguši, katram ir sava dzīve, rūpes, ģimenes, es arvien vairāk pieķeru sevi pie domas par to, ko esmu palaidis garām. Palaidis garām brīžus, kad man vajadzēja viņiem pateikt svarīgus vārdus.
Bet arī tagad, paldies Dievam, nav par vēlu to darīt. Un tagad, sēžot vasarā uz lieveņa ar tasi tējas, es arvien vairāk domāju par to, ko es varētu pateikt. Ne baiļu, ne vientulības dēļ, bet gan lai nākotnē palīdzētu viņiem un pats sev.
1.Tev nevajag būt tādam kā man, lai mums būtu siltas attiecības
Manam vasarnīcas kaimiņam ir dēls, dizainers, kurš strādā attālināti, veido projektus. Tēvs pastāvīgi bazūnē, ka dēls tikai sēž pie datora ekrāna, neko nedara ar rokām. Bet kaimiņš pats visu mūžu ir strādājis autoservisā – no sešpadsmit gadu vecuma, nosmērējies ar eļļu un uzgriežņu atslēgu rokās. Viņš uzskata, ka tikai tulznas uz plaukstām dod tev tiesības tikt sauktam par cilvēku.
Bet es skatos uz savu dēlu – viņam ir pavisam cita domāšana. Dziļdomīgs, nosvērts. Viņš devās uz Ķīnu, lai tur izmēģinātu savus spēkus. Viņš var visu nakti sēdēt pie kāda algoritma, un tas ir viņa ceļš. Un es gribu, lai viņš zinātu, ka viņam nav jābūt tādam kā es, lai būtu man tuvs.
Katram no mums šajā dzīvē ir savs ceļš, un viena no galvenajām muļķībām ir censties iet pa kāda cita ceļu. Es to tiešiem vārdiem pateicu dēlam pagājušajā gadā, kad viņš nespēja izšķirties – turpināt dzīvot un strādāt ārzemēs vai atgriezties mājās. Viņš pieņēma savu lēmumu. Un tas ir pareizi.
2. Es nebiju ideāls
Cilvēkam piemīt tāda kā iekšēja lepnība – neizrādīt vājumu. Īpaši bērnu priekšā. Īpaši pieaugušu bērnu priekšā, kuri paši jau ir vecāki. Bet vai jūs zināt, kas patiesi atbrīvo? Atzīt savus ierobežotību. Atzīt kļūdas. Jā, es ne vienmēr zināju, kā runāt, ne vienmēr biju mājās, ne vienmēr klausījos. Dažreiz zaudēju savaldību. Dažreiz ierakos darbā līdz ausīm.
Un brīdī, kad es to pateicu savai meitai – nevis kā grēksūdzi, bet vienkārši kā dzīves faktu, viņa apklusa. Tad pienāca pie manis un apskāva, sakot: “Un es domāju, ka tas man tikai tā šķita, un ka esmu slikta meita tāpēc, ka apvainojos uz tevi.”
Mēs sevī nesam nepilnības, kā rētas no vecām brūcēm – tās nesāp, bet vecumdienās atgādina par sevi. Ar savu klusēšanu mēs liedzam bērniem iespēju mūs patiesi saprast. Bet viņi jau ir pieauguši. Viņi spēj saprast.
3. Ja kaut kas notiek, nebaidies izlemt pats
Es daudz domāju par aiziešanu mūžībā. Ne drūmā, dramatiskā veidā, bet gan kā par neizbēgamību, kurai jābūt gatavam. Mani dokumenti ir sakārtoti, mans testaments ir sastādīts. Bet kaut kas cits ir svarīgāks: es teicu saviem bērniem – neiekrampējieties manī, kad pienāks mans laiks. Nevadājiet mani pa iestādēm, ja nav cerību. Neaizdedziet sveci, ja nejūtat šādu vajadzību – vienkārši atcerieties mani, kad jums tas būs vajadzīgs.
Esmu saticis cilvēkus, kas cieš no tā, ka nezina, ko darīt ar saviem sirmajiem vecākiem viņu ceļa galā. Es nevēlos, lai mani bērni piedzīvotu izvēles mokas. Es vēlos, lai viņiem būtu atļauja – izvēlēties pašiem.
4. Lūgt palīdzību ir normāli. Tu vari man pastāstīt jebko
Dēls reiz man piezvanīja un teica, ka viņam esot problēmas ar naudu. Viņš gaidīja, ka sākšu viņam lasīt morāli. Es jautāju: “Cik daudz pietrūkst?” Viņš ieturēja pauzi un teica: “Tu esi pirmais, kurš nejautāja, kā es esmu nodzīvojies līdz tādai pakāpei, kad nav ne centa pie dvēseles”.
Es neesmu varonis, un man ne vienmēr ir atbildes. Bet man ir viens noteikums – būt klāt, kad bērniem mani vajag. Pat ja es kaut ko nesaprotu. Pat ja man ir grūti. Pat ja es nepiekrītu.
Lai bērni varētu ar mums runāt, viņiem ir jājūt, ka viņus netiesās. Ka mēs spēsim izturēt arī rūgtu patiesību. Ka mēs nesāksim noteikt diagnozes. Es pats pārāk ilgi klusēju attiecībās ar savu tēvu, un tagad, kad viņa vairs nav šai saulē, man nav neviena, ar kuru pabeigt izrunāt to, ko mēs abi nepaspējām viens otram pateikt.
Nākošos punktus lasiet tālāk
