Esmu septiņdesmit gadu veca un joprojām strādāju skolā kā skolotāja. Darbs ir intensīvs, un skolotāju trūkums jūtams, tāpēc turpinu darīt to, kas man padodas. Mājas reizēm šķiet tukšas, un tādēļ skola ir vieta, kur jūtos vajadzīga.
Visa dzīve ir pagājusi, cenšoties nodrošināt dēlam labākas iespējas. Bieži nācās atlikt savas vēlmes, lai viņš varētu augt brīvi un justies droši. Tagad viņš dzīvo kopā ar mani, un mums abiem ir savs ritms.
Es bieži aizdomājos, kā būtu, ja kaut kas būtu citādi. Nevis vainojot sevi, bet cenšoties saprast, kā labāk saprast un atbalstīt viens otru.
Mājās dzīvoju kopā ar dēlu. Viņam ir jau sava dzīve, taču šobrīd viņš nestrādā un daudz laika pavada, atpūšoties. Dzīvojam manā divistabu dzīvoklī, ko saņēmu kā jauns speciālists, un kas atrodas labā rajonā.
Saņemu pienācīgu algu un pensiju, bet naudas vienmēr pietrūkst, jo dēls bieži lūdz naudu savām vajadzībām. Es rūpējos par mājas darbiem — maksāju komunālos rēķinus, pērku pārtiku un uzturu kārtību mājās.
Sākumā dēls bija domājis par nopietnām attiecībām, pat par laulībām. Taču viņa attiecības ilgi neizturēja — draudzenes nāca un gāja. Ne dzīvoklis, ne rajons viņam īpaši nepalīdzēja justies droši vai pievilcīgi. Dzīve ritēja savā ritmā, un viņš neizrādīja īpašu vēlmi mainīt savas ieradumus vai uzņemties atbildību.
Viņš nestrādāja, lielākoties pavadīja laiku mājās, un tās ikdienas gaitas, kas saistītas ar mājas kārtību, bija galvenokārt manā pārziņā. Es rūpējos par komunālajiem maksājumiem, iepirkumiem un tīrīšanu, jo sapratu, ka viņam šobrīd nav pietiekami motivācijas vai iespēju iesaistīties.
Tā nu mēs dzīvojām kopā — es ar savu pensiju un algu, viņš — bez pastāvīga darba un saviem ieradumiem. Dēls bieži vien vēlējās atpūsties, pavadīt laiku draugu lokā un reizēm pat lūdza naudu izklaidēm.
Nekad neesmu viņu tiesājusi, bet reizēm domāju, vai varbūt viņam vajadzētu vairāk iedrošinājuma vai atbalsta, lai mainītos. Tāpat arī viņš joprojām uztur saikni ar draugiem un cenšas saglabāt pozitīvu skatījumu uz dzīvi, kaut gan šķiet, ka nākotnes plāni vēl nav īsti skaidri.
Dzīvošana kopā ar pieaugušu bērnu, kurš vēl nav pilnībā patstāvīgs, nav vienkārša. Taču es cenšos saprast situāciju bez pārmetumiem, jo dzīve katram rit savā tempā. Galvenais, lai mēs spētu viens otru atbalstīt un rast mieru ikdienā.
Nezinu, cik vēl man dzīvē priekšā, bet sapņoju atrast kādu, kas būtu blakus — gan kā dzīvesbiedrs, gan atbalsts ikdienā. Varbūt kāda no jums, lasītāj, jūt, ka varētu kopā doties tālāk? Varbūt arī jūs pazīstat kādu, kam varētu būt vajadzīga līdzīga dzīves pieredze un sirds siltums?
Dzīve nav vienmēr tāda, kā bijām iedomājušies, bet ir vērts turpināt meklēt risinājumus un atbalstu.
Un tagad jautājums tev, lasītāj: kā tu domā — vai ir iespējams atrast jaunu sākumu jebkurā vecumā? Vai dzīve vienmēr ir jātur pie vecajām cerībām, vai var mēģināt kaut ko mainīt? Dalies ar savām domām!
