Janīna stāvēja pie plīts, maisot boršču. Katls čūkstēja, virtuvē smaržoja pēc dillēm un ceptiem sīpoliem. Pannā čurkstēja kotletes, cepeškrāsnī čerkstēja kāpostu pīrāgs
Viņa gatavoja nevis tāpēc, ka gaidīja viesus, bet tāpēc, ka tā bija vienmēr. “Katram gadījumam.” Dēls, vedekla, brāļameita — kāds jau iegriezīsies. Katru dienu. Jau desmit gadus.
Ledusskapis bija gandrīz tukšs — tikai pāris olas un pus paciņas sviesta bija palikusi. Pensija jau pirms nedēļas bija aizgājusi pārtikai. Janīna paskatījās pulkstenī. Pusdienlaiks. Drīz kāds nāks. Durvis pieklusa. Virtuvē ienāca dēls Igors ar sievu Santu un diviem tālākiem radiem — brāļameitu Lindu un viņas vīru. Visi skaļi, jautri, ar tukšām rokām.
— Mamm, pabaro mūs ar kaut ko, mēs esam visu dienu ceļā! — Igors ieplaka krēslā, sniedzās pēc cepumu trauka.
— Jā, Janīna, pie jums vienmēr tik garšīgi, — Santa pasmaidīja, bet pat nepiedāvāja palīdzēt.
Linda ar vīru jau rakājās pa skapīti, vilkdami ārā šķīvjus. Janīna sajuta, kā kaut kas viņā ieslēdzās. Viņa nolika katlu uz galda.
— Radinieki — tas nav pienākums. Man nav visi obligāti jāpabaro!
Visi apklusa. Igors pārstāja košļāt cepumu. Santa pacēla uzacis. Linda ar vīru paskatījās viens uz otru, it kā neticēdami dzirdētajam. Virtuvē iestājās klusums, vienīgi kotletes vēl čūkstēja uz plīts. Viņa nekad tā nebija runājusi. Nekad.
— Mamm, kas ar tevi? — Igors jautāja. — Mēs taču tikai iegriezāmies ciemos. Ģimenes lokā.
— Ģimenes lokā? — Janīna teica. — Un kur ir jūsu “ģimenes lokā”? Kur kaut reizi ir “paldies”? Kur ir palīdzība? Es šeit viena, bet jūsu daudz…
Viņa nepabeidza teikumu. Pagriezās pret plīti, izslēdza gāzi. Visi klusēja. Igors pasmaidīja, Santa sāka kaut ko runāt par darbu, Linda ar vīru sāka taisīties prom. Pēc desmit minūtēm viņi bija prom, atstājuši viņu vienu. Janīna apsēdās uz krēsla, skatījās uz nepabeigto boršču. Viņai bija tāda interesanta sajūta. Un tajā pašā laikā — vieglums.
Naktī, braucot caur Talsiem, vīrietis pamanīja pudeli uz ceļa: izrādijās tā nebija tur nejauši…
Vai bija pareizi…
Janīna pamodās ar vairākām domām. Vakardienas izgājiens neizgāja no prāta. Viņa sēdēja pie galda, skatījās uz pīrāga paliekām, ko neviens nebija apēdis. Viņai bija neērti. Kā viņa varēja tā pateikt radiem? Tā nevar. Viņa atcerējās Igora seju — izbrīnītu. Un ja viņi tagad vairs vispār nenāks? Janīna sajuta, kā iegrimst domās. Viņa negribēja būt “tā” — īgna vecene, ka visās filmās.
Viņa piecēlās, uzmeta plecos mēteli un devās uz veikalu. Nopirka kartupeļus, gaļu, miltus — “rezervē”. Pensija kusa, bet viņa citādi nevarēja. Ja nu viņi atnāk, bet mājās tukšs? Ko viņi padomās? Mājās viņa piezvanīja draudzenei Guntai. Tā paklausījās, nopūtās klausulē.
— Janīna, ne jau tu tagad taupīsi uz radiem. Viņi pie tevis nāk, jo esi savējā. Tas ir normāli.
— Normāli? — Janīna cieši turēja telefonu. — Un tas, ka es krāju sev, bet viņi pat maizi neatnes? Tas arī normāli?
— Nu, nepārspīlē. Viņi aizņemti, darbs, ikdienas lietas. Tu taču sēdi mājās, tev taču nav grūti pabarot, — Gunta runāja maigi, bet viņas vārdi…
Janīna nolika klausuli. Viņa juta, ka viņas darbs — viss, ko viņa dara, — tiek uztverts kā pašsaprotams. Bet viņas tukšais maks — kā iegribas. Viņa stāvēja pie loga, skatījās uz tukšu pagalmu. Viņa gribēja būt laba. Bet vairs nevarēja visu nest viena.
— Es neesmu parādā, — viņa čukstēja pati sev.
Ieraduma spēks
Igors sēdēja mašīnā, šķirstīja telefonu. Viņš tikko bija paņēmis Janci no skolas un veda pie sevis. Galvā griezās vakardienas saruna ar māti. Viņš nesaprata, kas viņai uznācis. Viņa taču vienmēr bija tāda — saimnieciska, gādīga. Vienmēr vārīja zupu, cepa pīrāgus. Viņam šķita, ka viņai tas patīk. Ka tas viņai sagādā prieku.
— Santa, tu dzirdēji, kā mamma vakar? — viņš pagriezās pret sievu, kas šķirstīja žurnālu uz dīvāna.
— Jā. Kaut kā dīvaini. Parasti viss normāli, bet šoreiz — kā brīnums.
— Kāds brīnums, — Igors pamāja ar roku. — Viņa vienkārši nogurusi, droši vien. Bet mēs taču neesam sveši. Nākam, paēdam, pasēžam. Viņai taču patīk, ka ģimene apkārt.
— Labi, ka ir otra virtuve tepat blakus. Mājās nav laika gatavot, bet pie Janīnas — vienmēr uz galda.
Igors pamāja ar galvu, it kā tas būtu pašsaprotami. Viņš pat nedomāja, ka viņa varētu būt nogurusi. Nedomāja, ka viņas pensija nav bezgalīga. Viņš pat nepamanīja, ka nekad nav piedāvājis palīdzēt ar gatavošanu, nav atnesis pārtiku, nav pajautājis, kā viņa pati jūtas.
— Jancim viņa solīja pīrāgus, — viņš teica, skatoties uz dēlu, kas spēlēja telefonā. — Jāiegriežas šajās dienās.
— Tikai ne šodien, — Santa noteica — Citādi viņa atkal sāks par “pienākumiem”. Igors paraustīja plecus. Viņam šķita, ka māte pārspīlē. Nu un, paēda pie viņas. Tā taču ir ģimene. Viņa taču tādēļ arī dzīvo, vai ne?
Kāpēc, sasniedzot 60 gadus, es pārstāju rīkot svinības un aicināt ciemos vecos draugus
Un tad tas notika…
Pēc nedēļas Igors iegriezās pie mātes. Viens pats, ar konfekšu kasti no lielveikala…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kā viss beidzās
