Teātra aktrise Zane Daudziņa pauž, ka šobrīd ir gatava būt atklāta un dalīties ar cilvēkiem savā patiesajā pieredzē.
Zane Daudziņa atklāti dalās pārdomās par radošās izdegšanas sajūtu, dzīves pagrieziena punktiem un nepieciešamību būt patiesai – gan teātra pasaulē, gan iekšēji sevī. Šajā sarunā atklājas viņas attieksme pret rakstniecību, lēmums uz laiku pamest pedagoģiju un arī nemierīgais Pepijas Garzeķes gars, kas dzīvo viņā pašā.
Aktrise. Rakstniece. Pedagoģe. Zane Daudziņa pērn kļuva, iespējams, par vienu no redzamākajām sievietēm Latvijā. Viņas grāmata pārtapa par īstu bestselleru. Taču, paradoksāli, šis panākums viņu arī iekšēji ievainoja – it kā paliekot bez aizsargājošās ādas. Neskatoties uz to, Zane neatceļ jau iepriekš plānoto interviju – tas vienkārši neatbilstu viņas raksturam. Atbildības sajūta ir daļa no viņas būtības.
– Es saprotu, ka šobrīd neatrodies savā dzīves spožākajā brīdī. Tu pat esi to nosaukusi par viszemāko punktu… Tāpēc vēl vairāk novērtēju tavu lēmumu tomēr ierasties uz interviju – lai gan būtu bijis vieglāk atteikties.
– Jā… Un es apzinos, cik dīvaini tas var izklausīties cilvēkiem, kas ir iegādājušies manas grāmatas, īpaši jaunāko – Bērnudienas Komunālijā. Tomēr tieši šīs grāmatas lielais panākums ir iemesls, kāpēc jūtos tik apjukusi. Tas mani ir pilnībā satricinājis – vairs nezinu, ko patiešām protu, kas esmu un kas man īsti būtu jādara. Sabiedrības gaidas un ārējais spiediens ir izkustinājuši manas vērtību sistēmas pamatus un manu iekšējo pārliecību par savu ceļu.
Es vienmēr esmu sevi uzskatījusi par aktrisi – man tas sniedz piepildījumu un dod prieku arī skatītājiem. Arī darbs pedagoģijā vienmēr ir šķitis jēgpilns. Bet jāatzīst, ka no darba slodzes šajā jomā esmu izsmelta. Pavasarī Kultūras akadēmija bija ļoti saprotoša – ļāva man atpūsties no darba uz pusgadu, un šajā laikā tapa grāmata.
Tagad, kad grāmata guvusi milzīgu atzinību, es sev jautāju – vai man vajadzētu turpināt rakstīt? Bet ir problēma – es vienkārši nespēju tam atvēlēt laiku. Es vēl joprojām mācu Kultūras akadēmijā, strādāju Latvijas Radio un spēlēju teātrī. Turklāt kā autore bieži tieku aicināta uz tikšanos ar lasītājiem dažādās Latvijas pilsētās un bibliotēkās.
– Vai tu pati joprojām vēlies rakstīt, vai arī sajūti sabiedrības spiedienu gaidīt arvien jaunu darbu?
– Godīgi sakot – abi. Es joprojām gribu rakstīt, bet man nav skaidrs, ko. Nav konkrēta mērķa vai virziena, un tas mani izjauc. Ja vien es skaidri zinātu – nāks pavasaris, un tad rakstīšu to un to… Šobrīd prātā virmo vismaz trīs dažādas idejas, bet esmu sev stingri nolēmusi – nerakstīšu tikai tāpēc, lai kaut ko uzrakstītu. Man jānoķer īstā tēma, jāatrod tas kodols, kas mani pašai patiesi aizrauj.
Lasi vēl: Kāpēc, sasniedzot 60 gadus, es pārstāju rīkot svinības un aicināt ciemos vecos draugus
Tāpēc šis, iespējams, nemaz nav īstais brīdis, lai dotu intervijas. Jo man pašai nav ne jausmas, kurp eju tālāk. Bet laikam jau katrs radošs cilvēks kādā brīdī nonāk strupceļā – vai nu tāpēc, ka trūkst virziena, vai arī tāpēc, ka ceļu ir par daudz. Es šobrīd balansēju uz trim krēsliem vienlaikus, un ir skaidrs – vismaz vienu no tiem vajadzētu nolikt malā.
Tāpēc šis ir mans pēdējais semestris Kultūras akadēmijā. Gandrīz 25 gadi tur aiz muguras, un esmu nolēmusi ieturēt pauzi. Varbūt ne uz visiem laikiem – Kultūras akadēmija vienmēr būs vieta, kas man saistās ar brīvību. Bet šobrīd jūtu izsīkumu. Studentiem taču vajag pasniedzēju, kura acis iedegas ik rītu.
Esmu daudz runājusi ar sevi. Un esmu nonākusi pie atziņas – ārējā atzinība, amati vai tituli man īstenībā nav tik svarīgi. Nav svarīgi, vai mani sauc par asociēto profesori vai vienkārši – Zane Daudziņa.
