Tu noteikti kādā savas dzīves posmā esi iejuties Sprīdīša lomā, kurš gāja savu laimi meklēt. Tu dzenies pēc laimes ikdienu, bet kur gan Tava laime slēpjas? Vai skriet tai pakaļ, vai tomēr sēdēt un nogaidīt, kad tā Tevi atradīs?
Daudzi no mums cenšas iegrožot troksni galvās, atrodot kaut ko, kas novērsīs uzmanību. Mūsu prāti ikdienā pārstrādā tūkstošiem domu, tās nerimstas pat naktīs, aizejot gulēt. Tu, savā ziņā, baidies no miera iestāšanās savā dzīvē, jo tu vairs nezini, kā tas ir dzīvot mierā un iztikt bez tūkstošiem domu prātā. Tā ir mūsdienu cilvēku problēma. Jo vairāk mēs cenšamies bēgt no problēmām, jo biežāk mēs patiesībā ar tām saskaramies.
Ir radīts jēdziens, “nekustēšanās no vietas”, tas ir attiecināms uz divām lietām: pirmkārt, sēdēšanu mierā. Otrkārt, sajūta, ka nekur nevajadzētu doties. Studējot pārlieku dārgās augstskolās, tur vienmēr māca, ka „vajag izstrādāt satriecošu CV, jātiek pāri šim šķērslim, tam šķērslim un šim šķērslim, jāiegūst partneris, jākļūst par galveno redaktoru, jākļūst par tiesnesi Augstākajā tiesā”. Un tas šķietami noved pie nebeidzamas neapmierinātības, jo, kad esi kļuvis par tiesnesi Augstākajā tiesā, tu vēlies kļūt par galveno tiesnesi Hāgas tiesā vai kad esi ieguvis Pulicera balvu, tu vēlies iegūt Nobela prēmiju. Līdz ar to alkatībai te nav gala. Tāpēc domājams, ka nekustēties no vietas dažos aspektos liekas daudz cerīgāka alternatīva par cenšanos vienmēr kaut ko sasniegt.
Dalailama bieži saka: „Rietumos problēma ir tāda, ka cilvēki vēlas apgaismību iegūt ātri, viegli, un, ja iespējams, lēti.” Ar lēti viņš nedomā to, ka jāmaksā ar naudu, bet gan lēti kā „tu zini, pārāk nepūlies, viss sanāks”. Tomēr uzreiz nevar kļūt par labu pianistu; mēs nepiedzimstam, zinot kā lasīt un rakstīt, viss ir jāiemācās vingrinoties, un kas gan tam vainas? Prasmes neuzrodas no zila gaisa tikai tāpēc, ka vēlies būt daudz līdzjūtīgāks vai laimīgāks. To iegūšanai ir nepieciešama ilgstoša uzcītība. Bet tas ir prieks centienu veidā. Visi, kuri vingrinās kaut ko, mūziķi, sportisti un tā tālāk, apgalvo, ka viņus pārņem zināms prieks treniņos, pat ja tie varētu šķist skarbi. Tādēļ tādā gaismā tas patiešām aizņem laiku. Bet kāpēc gan neveltīt tam laiku? Mums nav iebildumu pavadīt 15 gadus iegūstot izglītību, kāpēc gan neveltīt to pašu laiku tam, lai kļūtu par labāku cilvēku?
Dienu pēc dienas cilvēki jautā Viņa Svētībai Dalailamam, kā stāties pretī izaicinājumam, kā samierināties ar zaudējumu vai tamlīdzīgi. Un viņš atbild: „Paraugies uz to no plašākas perspektīvas un maini savu prātu.” Tādā nozīmē tas ir tas pats, ko Šekspīrs kādreiz ir teicis: „Nekas nav vai nu slikts vai labs, ja vien domas to par tādu nepadara.” Mums ir vairāk spēka, kā mēs iedomājamies un vairāk iespēju, lai paraudzītos uz jebkuru notikumu no cita leņķa.
Avots: ideas.ted.com
un kur tad slēpjas laime?:D