Divu kaimiņu ilgstošs strīds tepat Kurzemē beidzies traģiski – saimnieka sirds neizturēja…

Varbūt kādam šķiet – kāpēc visai Latvijai būtu jāzina par divu kaimiņu strīdu. Taču notikušais var būt pamācošs stāsts daudziem cilvēkiem – par to, kā nevajadzētu risināt attiecības.

Par to raksta laikraksts Latvijas avīze un portāls la.lv.

Šī skaudrā stāsta publikācijas iegansts ir kāda “LA” lasītāja zvans redakcijai. Strīdi, nesaticība, spīts, cīņa par īpašumu, ekonomiskie apstākļi – daudz un dažādi iemesli sarežģīja dzīvi kāda Kurzemes pagasta ģimenēm, vienā no kurām saimnieku šoruden aizsauca aizsaulē.

Dažam viņa nāve likās aizdomīga, taču pēc sarunām ar iesaistītajiem šķiet, ka kriminālpārkāpuma nav. Saimniekam neizturēja sirds. Noziegums tātad nav noticis. Rakstā neminam iesaistīto uzvārdus un konkrētu norises vietu, mainīts arī māju nosaukums.

 

Nāve pusminūtē

Šā gada 30. oktobrī uz nopirkto “Stabulnieku” īpašumu atkal bija atbraucis jaunais saimnieks ar strādniekiem. Vīri jau rosījās pa bēniņiem, kur bija iekļuvuši pa lūku mājas galā. “Stabulniekos” dzīvojošais Laimonis, paņēmis gāzes pistoli un elektrošoku, kāpa augšā uz bēniņiem no mājas iekšpuses. Viņa pa pusei paralizētā sieva un uz gultas gulošā māte palika lejā. Laimonis bija nolēmis tik viegli nepadoties. Taču sirds neizturēja. Viņu jau ārsts iepriekš bija brīdinājis, ka steidzami nepieciešama operācija sirdij, kurā jau atradās stents.

“Tas viss notika kādas 30 sekundes. Es biju pie mājas, bet divi mani strādnieki bija uzkāpuši pa trepēm un taisīja vaļā bēniņ­augšu. Man bija likumīgas tiesības tur iekļūt. Gribēju apskatīt jumtu. Biju jau Laimoni iepriekš palūdzis, lai mani tur uzlaiž, bet nelaida. Kā divi dēļi bija vaļā, tā Laimonis sāka šaut uz strādniekiem: mugurā, sejā. Pats neredzēju, bet strādnieks man sacīja, ka pēkšņi Laimonis pagriezies šķērsus, paspēris divus soļus, nokritis vispirms uz ceļiem, tad pavisam,” man stāsta zemnieku saimniecības īpašnieks Aivis.

Tad viens no strādniekiem paņēmis pistoli. Pēc vēl kādām 30 sekundēm Aivis piezvanījis policijai un ātrajai medicīniskajai palīdzībai. Kamēr ārsti braukuši (10–15 minūtes), viņi pa telefonu devuši padomus. “Laimonis palika zils, un ārsti teica, lai pagriež viņu uz sāniem. Tā arī izdarījām. Viņa sieva lejā bija aizslēgusi durvis un iekšā nevienu nelaida, tikai tad, kad atbrauca policija. Traki bija, nenormāli traki un šoks,” atceras Aivis.

Ne policijai, ne ārstiem, ne piederīgajiem nebijušas aizdomas par vardarbīgu nāvi, tāpēc tiesu medicīniskā ekspertīze Laimoņa līķim netika veikta, un viņu apbedīja.

To, ka nebijušas vardarbīgas nāves pazīmes, apliecina Laimoņa sieva Ināra, kas pašreiz uzturas citā Latvijas pusē pie sava dēla no iepriekšējās laulības (Laimonim bērnu nebija).

“Kad strādnieki atbrauca, mēs visi bijām lejā. Kas tur augšā notika, nezinu, es tur nespēju uzkāpt, bet zilumus Laimonim neredzēju. Tā ka droši vien sirds… Bet, kad attapšos no notikušā, es vēl parunāšu ar dēliem, ko iesākt. Mēs Aivi saucām par slepkavnieku, jo viņš ārdījās kā traks, noārdīja priekšnamu, ņēmās pa bēniņiem… Mums citā ciemā bija dzīvoklis, uz ko pārcelties, tur bija jāiztaisa remonts, bet viņš negribēja gaidīt, uzvedās kā tāds mežonis,” stāsta Ināra.

Arī Laimoņa māsa neuzskatīja, ka pret brāli būtu notikusi vardarbība. Valsts policijā man apstiprina, ka ne no viena piederīgā nav saņemts iesniegums par iespējamu vardarbību.

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk

Iesaki šo rakstu citiem!

Leave a Comment