Lelde un Oskars bija veiksmīgi uzņēmēji, kuru dzīve no malas izskatījās pēc klasiska turīgo pāra statusa, taču aiz šī spožā tēla slēpās dziļa iekšēja vientulība.
Lelde un Oskars bija materiāli nodrošināti un varēja atļauties algot aukli savam bērnam, jo paši lielāko dienas daļu pavadīja darbā. Tā kā viņu vecāki dzīvoja citviet, tuvumā nebija neviena, kam palūgt palīdzību.
Lai arī Leldi un Oskaru nevarēja nosaukt par sliktiem vecākiem, aukles piesaistīšana bija drīzāk vajadzība, nevis brīva izvēle.
Oskars sākumā šaubījās, vai ļaut svešam cilvēkam ienākt viņu mājās, baidoties par drošību. Galu galā Lelde viņu pārliecināja, jo abi bija auklīti izvēlējušies ļoti pārdomāti.
Viktorija, būdama jaunāka par Leldi un Oskaru, šķita piemērota aukles amatam – viņa praktizēja mūsdienīgas audzināšanas pieejas un bija saņēmusi lieliskas atsauksmes no iepriekšējiem darba devējiem.
Turklāt Leldi uzrunāja Viktorijas sirsnīgais smaids, laipnā attieksme un veids, kā viņa runāja par bērniem. Tāpēc viņi nolēma aicināt viņu uz interviju un vēlāk pieņēma darbā kā aukli.
Trīs dienas nedēļā Viktorija pieskatīja Kārli, bet pārējās dienās vecāki paši rūpējās par dēlu un dalīja pienākumus.
Ar laiku viņi bija pieraduši viens pie otra, un Viktorija jau bija kļuvusi par daļu no viņu ģimenes. Lelde pat nevarēja iedomāties, kā būs atvadīties no Viktorijas, kad pienāks laiks sūtīt Kārlīti uz bērnudārzu.
Kādu rītu, pēc jaukas sarunas ar Viktoriju un vīra skūpsta, Lelde steidzās uz darbu, taču steigā aizmirsusi mājās savu datorsomu.
Lelde izlēma atgriezties mājās pēc datorsomas, taču, tuvojoties durvīm, viņa dzirdēja smieklus, kas šķita dīvaini.
