Lēnām pieejot tuvāk, Lelde izdzirdēja Viktorijas balsi – tā bija rotaļīga un maiga.
Lelde atvēra durvis un ieraudzīja, kā viņas vīrs cieši apskāvis Viktoriju. Viņa nespēja noticēt tam, ko redzēja—šķita, ka zem viņas kājām zūd zeme, un viņu pārņēma sajūta, ka tūlīt zaudēs līdzsvaru.
– Bet tu taču negribēji, lai es pie jums strādāju, dzirdēja Lelde Viktoriju sakām.
– Nu, es nezināju, ka pie mums ienāks tāda “laime” kā tu, atbildēja Oskars.
– Tiešām, laime? – Lelde izsaucās, atverot durvis. Oskars un Viktorija steidzīgi atspruka viens no otra, bet jau bija par vēlu.
– Ja mēs nebūtu tevi pieņēmuši darbā, es nekad neuzzinātu, kāds mans vīrs patiesībā ir, – teica Lelde.
Oskars vienkārši klusēja, skatoties uz grīdu, bet Viktorija bija kā uzvilkta stīga, viņu pārņēma nemiers.
– Lelde, lūdzu, neizpaudiet to manai priekšniecībai, – viņa lūdzās.
Lelde sāka smieties, nespējot noticēt aukles nekaunībai.
– Ja tev šķiet, ka iztiksi no šī bez sekām, tad maldies. Un tu, – viņa norādīja uz vīru, – dodies uz viesnīcu. Kad es būšu mājās, es nevēlos tevi šeit vairs sastapt.
Lelde paņēma dēlu aiz rokas un devās uz darbu kopā ar viņu.
Kā tu reaģētu, ja būtu Leldes vietā? Būsim pateicīgi, ja dalīsies ar savu viedokli un pieredzi komentāros!
