Svētdienas rītā dzirdēju, kā rej mūsu suns. Palūkojoties pa logu, pie vārtiem ieraudzīju sava turīgā, Rīgā dzīvojošā brāļa Andra iespaidīgo automašīnu…
Pasaucu vīru, lai atver vārtus, jo brālis bija mums atvedis solīto drēbju skapi.
Andris bija sācis kapitālo remontu savā Rīgas dzīvoklī un piedāvāja mums savu veco drēbju skapi, kas viņam vairs neesot vajadzīgs. Mēs, protams, piekritām – laukos noder teju viss.
Mēs ar vīru dzīvojam ciematā Rēzeknes novadā. Tas ir mūsu liktenis: es mīlu svaigu gaisu, bet vīrs – fizisku darbu. Viņš man ir vienkāršs vīrietis, bet ļoti uzticīgs un mīļš. Mēs pat necenšamies šķist moderni vai pilsētnieciski – mūsos nav šā patosa.
Taču mūsu māja ir renovēta, dēls apmeklē skolu pilsētā, bet mums pašiem neko nevajag: mums ir pirts, kūpinātava, internets. Ko vēl citu Rīga vai kāda cita pilsēta var piedāvāt? Es pat nevaru iedomāties.
Mana attieksme pret urbāno dzīvi ar laiku ir tikai pasliktinājusies.
Tas viss lielā mērā brāļa dēļ. Andris jau sen ir pilsētnieks – uz Latvijas galvaspilsētu viņš pārcēlās pirms aptuveni 25 gadiem. Bērnībā bijām ļoti tuvi, bet, kad viņš nolēma pārcelties uz Rīgu, mūsu ceļi sāka šķirties.
Viņam bija kauns parādīties manā sabiedrībā, lai gan mūsu māte ir skolotāja, un mēs nekad pat savā starpā nerunājām latgaliešu dialektā.
Andris vienmēr tiecās pēc sava mērķa, tāpēc es viņam piedevu. Rīgā viņš ilgu laiku pavadīja, meklējot piemērotu mājokli. Naudas nebija, tāpēc viņš daudz un smagi strādāja. Tad viņš satika savu nākamo sievu un pārcēlās pie viņas.
Tagad viņi dzīvo plašā dzīvoklī, kādu viņš vienmēr ir gribējis.
Mūsu saziņa kļuva formāla. Andris nesen sāka kapitālo remontu savā dzīvoklī. Viņš piezvanīja man un palielījās. Es viņu atbalstīju, lai gan saprotu, ka pilsētas dzīvokļa remonts ir viens, bet lauku māja ar pagrabu un otro stāvu ir pavisam kas cits.
Telefonsarunas laikā brālis piedāvāja atdot man bez maksas savu veco skapi un paklāju. Pilsētā paklāji vairs nav modē, bet mums ir istaba ar plikām sienām, kur šis priekšmets lieliski iederētos, es nodomāju.
Piekritām, jo brāļa ģimenei šīs lietas tik un tā nebija vajadzīgas…
Taču stāsts vēl ar to nav beidzies.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
