Valstīs, kur ir vēsturiskas un spēcīgas kristietības tradīcijas, visi ir vienisprātis, ka nāves gadījumā īpaši nozīmīga ir trešā, devītā un četrdesmitā diena pēc skumīgā notikuma, raksta portāls la.lv.
To zina praktiski visi, bet daudzi nespēj izskaidrot, kāpēc tieši šīs – trīs dienas, deviņas dienas un 40 dienas – ir tik svarīgas.
Kas tad saskaņā ar tradicionālajiem priekšstatiem notiek ar cilvēka dvēseli līdz devītajai dienai pēc viņa aiziešanas no šīszemes dzīves?
Dvēseles ceļš
Kristiešu priekšstati par cilvēka dvēseles pēcnāves ceļiem var atšķirties atkarībā no tās vai citas konfesijas. Ja katoļu un pareizticīgo viņpasaules ainā un dvēseles vietas tajā atainojums atšķiras tikai nedaudz, dažādos protestantu novirzienos viedokļu atšķirība ir ievērojama – no teju pilnīgas atbilstības katoļu tradīcijai līdz pat pilnīgam elles kā grēcinieku dvēseļu soda izciešanas vietas noliegumam.
Interesantāka ir pareizticīgo versija par to, kas tad notiek ar dvēseli pirmajās deviņās dienās pēc aizkapa dzīves sākuma.
Tā, piemēram, baznīctēvi ir vienisprātis, ka pirmajās trīs dienās pēc nāves dvēselei ir dota praktiski pilnīga brīvība.
Dvēselei ir ne tikai visa zemes dzīves “bagāža”, tas ir, cerības, pieķeršanās, atmiņa, bailes, kauns, centieni pabeigt kādus iesāktus darbus un tā tālāk, bet tā arī spēj atrasties jebkur, kur vien vēlas.
Pieņemts uzskatīt, ka šajās trīs dienās dvēsele vai nu atrodas blakus ķermenim, vai arī, ja cilvēks miris tālu no mājām un ģimenes, atrodas pie tuviniekiem vai arī tajās vietās, kas kaut kāda iemesla dēļ bijušas viņam īpaši tuvas vai svarīgas.
Savukārt trešajā dienā dvēsele zaudē šo pilnīgo rīcības brīvību, un eņģeļi to aizved uz debesīm, lai stātos tā kunga priekšā. Tieši tāpēc trešajā dienā saskaņā ar tradīcijām jāveic piemiņas aizlūgums un tādējādi galīgi jāatvadās no mirušā dvēseles.
Paklanījusies Dievam, dvēsele dodas sava veid ekskursijā pa paradīzi: tā redz debesu valstību, iegūst priekšstatu par tās būtību, redz, kā dvēseļu kopība ar Dievu ir cilvēka esamības galējais mērķis, tiekas ar svēto dvēselēm un tamlīdzīgi.
Šis “izglītojošais” dvēseles ceļojums pa paradīzi ilgst sešas dienas. Un te, ja ticēt baznīctēviem, sākas dvēseles pirmie sarežģījumi: redzot svēto paradīzes gaitas, tā saprot, ka ir grēcīga un nav pelnījusi šādu balvu, mokās šaubās un bailēs, ka neiekļūs paradīzē.
Devītajā dienā eņģeļi atkal aizved dvēseli pie Dieva, lai tā varētu slavināt Dieva mīlestību uz svētajiem, kuru tai bija iespēja vērot.
Ko šajās dienās svarīgi ievērot dzīvajiem
Tomēr atbilstīgi pareizticīgo pasaules skatījumam nevajag uztvert deviņas dienas pēc nāves kā tikai un vienīgi viņpasaules jautājumu, kas it kā neattiecas uz dzīvajiem aizgājēja tuviniekiem.
Lasi arī: Vienpadsmit lietas, ko nedara gudras sievietes pēc 45 gadu vecuma
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
[…] Dzentelmenis.LV […]