— Māmiņ, bet tu taču gribi atpūsties, atslābināties. Tā būs tik unikāla pieredze!
Man sāka galvā lidināties domas. Kāpēc viņi redz mani kā vecenīti? Galu galā es neesmu gatava pavadīt dienas kopā ar vecākiem cilvēkiem, pat ja tas ir pie jūras.
— Atpūsties var arī citādi, — teicu es, sajūtot, kā emocijas sāk pieaugt. — Kāpēc neiedomājāties par ceļojumu uz vietu, kur es varu justies dzīvotspējīga? Ēģipte, Itālija… kaut kas spilgts, ko es mīlu.
Znots, pamanot spriedzi, mēģināja iejaukties.
— Mēs gribējām, lai tu nedaudz atpūties, māmiņ. Vienkārši mēs domājām, ka tas tev būs noderīgi.
— Noderīgi? Varbūt tas ir noderīgi kādam, kurš 70 gados atrod prieku siltajā baseinā ar minerālajiem ūdeņiem, bet ne man! — es jau nespēju slēpt savu aizvainojumu.
Es sajutu, kā iekšēji izsīkst visa enerģija, un acīs sāka veidoties mitrums. Meita un znots pateicās par vakariņām un, neko nesakot, aizgāja. Neizteica atvainošanos. Es paliku sēdēt pie galda, saspringusi turot rokās šo aploksni.
Kraukšķīgie gliemežvāciņi -ideja kā no sakaltušas baltmaizes pagatavot interesantu karsto uzkodu
Cik man bija nepatīkami! Es nevaru noticēt, ka mana meita par mani ir tādās domās.
Ko jūs domājat par šo situāciju? Kā jūs būtu rīkojušies Sarmītes vietā? Rakstiet komentāros!
