Es vienmēr biju pārliecināts, ka mūsu ģimenes dzīve ir ideāla un piepildīta ar laimi. Es izturējos pret sievu ar rūpēm un maigumu, un viņa, savukārt, mani neprātīgi mīlēja.
Gandrīz nemaz nestrīdējāmies četru gadu laulības laikā, un es biju pārliecināts, ka esam atraduši savu laimes formulu.
Reiz es nejauši dzirdēju, ka mana sieva it kā satiekas ar citiem vīriešiem, kamēr esmu komandējumos. Sākumā nevēlējos tam ticēt, bet šaubas sāka mani mocīt. Tad es nolēmu noskaidrot, vai tā ir patiesība vai tikai baumas.
Pateicu, ka atgriezīšos pēc divām dienām, bet mājās ierados daudz agrāk — jau nākamajā vakarā.
Kad atvēru durvis un iegāju guļamistabā, ieraudzīju viņu ar citu vīrieti. Tas bija grūts un negaidīts brīdis, kas lika man apstāties un apdomāt notiekošo.
Pēc dažiem mēnešiem pēc šķiršanās es satiku citu sievieti. Viņa bija pilnīgs pretstats manai bijušajai sievai — patiesi mīloša un atbalstoša it visā. Mēs ātri sapratāmies, apprecējāmies un kļuvām par vecākiem.
Reiz, ejot mājās pa Rīgu, netālu no “Origo”, es pamanīju bezpajumtnieci. Man gribējās viņai kaut kā palīdzēt, bet, pienākot tuvāk, sapratu, ka tā ir mana bijusī sievasmāte…
— Ko jūs šeit darāt? Ārā taču ir ļoti auksts! — jautāju, nezinādams, kā viņai palīdzēt.
Kā pareizi atbrīvoties no aizgājēja mantām tā, lai tas būtu cēli un cieņpilni
— Meita mani izdzina no mājām! Pēc tam, kad tu viņu pameti, viņa sajuka prātā, sāka dzert. Es mēģināju viņu atturēt no tā, bet viņa mani padzina uz ielas.
Mana līdzjūtība pret viņu bija nepārvarama. Es sapratu, ka nevaru atstāt cilvēku uz ielas, tāpēc paņēmu viņu pie mums. Mana jaunā sieva viņu pieņēma ar sirsnību, kā trešo vecmāmiņu mūsu bērniem.
Ir pagājuši jau trīs gadi. Bijušā sievasmāte dzīvo kopā ar mums, palīdz sievai un rūpējas par mūsu bērniem.
Dzīve mēdz būt neparedzama, un reizēm palīdzība nāk no tiem, no kuriem to vismazāk gaidām. Vai es rīkojos pareizi, pieņemot bijušo sievasmāti savā mājā? Vai līdzjūtība un piedošana ir svarīgākas par aizvainojumiem? Dalieties savās domās!
