Ar Tamāru mēs iepazināmies vilcienā, mēs abi atgriezāmies no atpūtas. Viņa sēdēja un lasīja grāmatu.
Visa nosauļojusies, zilacaina brunete. Es nevarēju viņai nepieiet klāt.
Mēs iepazināmies. Visu ceļu sarunājāmies un pat nepamanīju kā ieradāmies mūsu pilsētā. Mēs apmainījāmies kontaktiem un turpinājām sazināties.
Ar laiku sākām satikties, es sapratu, ka ļoti stipri pēc viņas ilgojos un vairāk nevaru šķirties. Es Tamāru bildināju.
Pēc šiem vārdiem smaids no Tamāras sejas nekad nepazuda.
Lasi arī: Būs nepieciešams tikai banāns, 1 ola un biezpiens. Jau trešo dienu pēc kārtas gatavoju šo dievišķīgo kūku!
Mēs apprecējāmies. Pēc pāris mēnešiem Tamāra palika stāvoklī. Mēs bijām paši laimīgākie jaunlaulātie. Katru grūtniecības mēnesi mēs fotografējāmies, lai pēc tam veidotu kolāžu un varētu to parādīt saviem bērniem un mazbērniem.
Mēs bijām kā bērni. Kad Tamārai sāka augt vēders, mēs sākām zīmēt visādus smieklīgus zīmējumus. Mēs nevarējām sagaidīt mūsu mazuļa parādīšanos.
Bet tā diena pienāca…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
Aptuveni divas nedēļas pirms dzemdībām es paņēmu atvaļinājumu, lai visu laiku būtu ar sievu. Mazums kad varēja sākties kontrakcijas.
Es biju virtuvē, kā Tamāra iekliedzas…
– Sandi… Sākās… Izsauc ātros…
Es visu pametu un skrēju pie sievas.
Kaut kas notikās. Tamāra man teica: “Šķiet, ka es dzemdēju.”
Es izsaucu ātro palīdzību. Kamēr gaidījām, nolēmu uzņemt pēdējo foto, lai pabeigtu kolāžu, kuru veidojām deviņus mēnešus. Es nofotografēju Tamāru savā telefonā un piebrauca mediķi.
Tamāru aizveda uz dzemdību namu. Es braucu ar viņiem.
Grūtniecība sievai noritēja lieliski, nekas neliecināja par nelaimi…
Mūsu dēls piedzima absolūti vesels bērns, bet Tamārai pēkšņi palika slikti. Ārsts skaidroja, ka dzemdību laikā mātes asinīs nokļuva kaitīgais amnija šķidrums…
• Šobrīd mēs cīnāmies par viņas dzīvību, bet neko Jums nevaru apsolīt.. Jums jābūt gatavam jebkuram rezultātam…
Ārsts pagriezās un devās uz dzemdību zāli pie Tamāras.
Es to visu dzirdēju, bet neticēju savām ausīm… Asaras bira pašas no sevis… Bet es visu laiku čukstēju vienu jautājumu. Kāpēc tagad… Kāpēc tieši viņa…
Lai kaut nedaudz nomierinātos, apsēdos pie dzemdību zāles un sāku skatīties sievas fotogrāfijas telefonā. Es ieskatījos pēdējā foto, kura tika uzņemta pirms viņas aizvešanas uz dzemdību namu. Ap Tamāras galvu bija visīstākais nimbs. Es kaut kā uzreiz to uztvēru kā zīmi no augšas.
Šajā mirklī es izdzirdēju, kā ārsti palātā sāka panikot. Es skatījos caur stiklu un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā.
Pēkšņi viņi vienkārši apstājās.
Mana sirds saspiedās, es nevarēju paelpot.. Es negribēju to redzēt.. Es novērsos no stikla un apsēdos uz krēsla.. Tajā brīdī iznāca ārsts un iznesa mūsu dēlu…
-Tas ir Jūsu dēls… Piedodiet, mēs izdarījām visu, kas bija mūsu spēkos, bet Jūsu sieva devās mūžībā…
Es piespiedu dēlu sev tuvu klāt un neticēju tam, ka tas notiek ar mani…
– Jūs varat ieiet palāta un atvadīties no sievas…
Es iegāju palātā ar dēlu uz rokām… Piegāju pie sievas un vienkārši raudāju, raudāju un piespiedu sev cieši klāt mūsu dēlu…
-Kā tu varēji mūs pamest… Mēs nevaram bez tevis… Tu esi vajadzīga dēlam un man… Es kliedzu un, nespējot savaldīt emocijas, pieglaudos sievai… Es uzliku dēlu uz Tamāras krūtīm… Lai viņš pēdējo reizi sajustu mammu…
Mūsu dēls skaļi iekliedzās… Es nobijos, jo tas ir mūsu pirmais bērns… Paņēmu dēlu rokās un pievērsu uzmanību sievai, viņa sāka elpot…
-Viņa elpo… elpo, dzirdiet… Es kliedzu pa visu palātu…
Ārsti bija šokā, kā kas tāds ir iespējams…
Dēlu paņēma medicīnas personāls, bet mani izdzina no palātas un paši turpināja veikt medicīnas procedūras ar manu sievu.
Es atkal gaidot sēdēju uz krēsla, un skatījos uz pēdējo foto, kur manai sievai uz galvas redzams nimbs. Es lūdzos un ticēju, ka tā ir zīme no augšas…
Lasi arī: Būs nepieciešams tikai banāns, 1 ola un biezpiens. Jau trešo dienu pēc kārtas gatavoju šo dievišķīgo kūku!
Iznāca ārsts un nesapratnē uz mani skatījās un teica:
– Ziniet, manā praksē kas tāds ir pirmo reizi… Kaut kāds brīnums, kuru es noteikti nevaru izskaidrot. Jūsu sieva tagad guļ. Visu labu.
Pēc mēneša Tamāra pilnībā atveseļojās un mēs ar Kristapu (tā mēs nosaucām dēlu) sagaidījām viņu ar ziediem un dāvanām.
Bet pēc 2 gadiem mums parādījās vēl divas meitiņas.
[…] Es uzliku dēlu sievai uz krūtīm… Lai viņš pēdējo reizi sajustu savu mammu […]