Manā dzīvoklī ienāca aptuveni desmit viesu. Visi bija lieliskā noskaņojumā, trokšņaini, dzīvespriecīgi, ar smaidiem sejās.
Viens pēc otra pienāca pie manis, apskāva un apsveica jubilejā. Bet dāvanas neviens nepasniedza. Es tikai paraustīju plecus, cenšoties neizrādīt savu pārsteigumu.
– Mammu, daudz laimes jubilejā! – teica mana meita Olita un mani apskāva.
– Terēze, lai veselība tev turas vēl simts gadus, novēlēja znots Ivars, kurš jau bija paguvis no galda paķert kanapē.
Pacietīgi gaidīju, kad visi apsveikumi beigsies, bet no dāvanām joprojām nebija ne miņas. Tikai tad, kad vedekla Maira teica pēdējo vārdu, viņa man pasniedza nelielu dāvanu maisiņu.
– Tas ir no mums visiem! Ceram, ka tev patiks un nebūs problēmu ar izmēru! viņa teica ar saspringtu smaidu.
Es paskatījos iekšā. Mana sirds sāka dauzīties no ziņkārības. Ko gan vērtīgu viņi visi kopā man sarūpējuši? Maisiņā bija izšūta blūze. Sniegbalta, roku darbs, ar sarkaniem un melniem rakstiem. Šķiet skaisti, bet vai to es gaidīju?
Lai jūs saprastu, dāvanai bija “sametušies” Olita un Ivars, vedekla, mans dēls un radinieki, kas bija ieradušies viesos. Es patiesi ticēju, ka uz manu sešdesmito dzimšanas dienu viņi man uzdāvinās ko grandiozāku. Manā galvā zīmējās bilde par jaunu plazmas televizoru vai vismaz braucienu uz sanatoriju. Un te… tikai izšūts krekls.
– Ak, cik skaisti! – iesaucās mana vīra māsa Elza, pamanījusi manu apjukušo sejas izteiksmi. – Mēs tik ļoti centāmies, ilgi izvēlējāmies! Šis ir ekskluzīvs tērps!
Es mēģināju smaidīt, bet mani bija pārņēmusi visaptveroša vilšanās sajūta.
– Paldies, dāvana ir ļoti.skaista, es saspringti atbildēju…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
