Pirms vairākiem gadu desmitiem trīs kareivji ieradās kādā mazā ciemā- izsalkuši un pārguruši. Ciematiņa iedzīvotāji, pie kuriem gandrīz katru otro dienu ierodas “kalsnā” un kara ilgo gadu nomocīti, ātri paslēpa visu to mazumiņu, kas viņiem bija vēl atlicis. Viņi devās satikt kareivjus ciemata laukumā ar tukšām rokām un sakot, ka nekā ēdama viņiem neesot.
Kareivji bija klusi un pazemīgi, tad viens no viņiem ierunājās: “Ciemata ļaudis, jūsu, kara izpostītie, lauki nekādu ražu jums nav dāvājuši, tādēļ mēs dalīsimies ar to mazumiņu, kas ir mums. Noslēpums, kā pagatavot zupu no akmeņiem.”
Dabiskas intrigas tirdīti, ciematnieki drīz vien sakūra uguni un uzlika uz uguns lielāko ciema katlu, kurā kareivji ielika trīs gludus akmeņus. “Nu šī būs garda zupa!” viens no kareivjiem izteicās, “Vēl šķipsniņa sāls un pāris pētersīļu lapiņas būtu pavisam labi.” Tad kājās pielēca viens no ciema iedzīvotājiem un teica: “Kas par veiksmi! Es tikko atminējos, kur tādas lietas var dabūt!” Katliņš vārījās un drīz vien visi ciematiņa iemītnieki, cits pēc cita atcerējās, kur ir atrodami burkāni, kartupeļi, pat liellopa gaļas gabals. Arī vīna muca atrada savu vietu pie katla, kad visi jau taisījās mieloties.
Visi ēda, dzēra un līksmoja līdz vēlai naktij. No rīta kareivjiem pamostoties, viņu priekšā stāvēja visi ciema iedzīvotāji, kuri bija salikuši ciema labāko maizi un sierus pie kareivju kājām. Ciema vecākais teica: “Jūs mums dāvājāt vērtīgāko noslēpumu, kā pagatavot zupu no 3 akmeņiem. Un mēs to nekad neaizmirsīsim.” Kareivis atbildēja :”Tas nav nekāds noslēpums, bet gan māksla dalīties. Tikai daloties mēs saņemam un varam līksmot visi kopā. Jo vairāk mēs dalāmies, jo vairāk mēs saņemam- tas ir brīnums, ne noslēpums!” To pateicis, viņi piecēlās, pateicās un devās tālāk savu ceļu.
Avots: inspirationpeak.com