– Kā tā? Kāpēc?
– Vēlos iegādāties māju Itālijā, jau esmu atradusi piemērotu variantu. Vajag naudu.
– Bet kur mēs dzīvosim?
– Pagaidām apmeties pie vīra vecākiem, tad es tev palīdzēšu nopirkt nelielu mājoklīti.
– Mammu, tu nopietni?
– Piepilsētā var nopirkt māju, tev ir mašīna, varēsiet izbraukāt.
– Vai tiešām tu mūs met ārā?
– Ko nozīmē – metu ārā? Tas taču ir mans dzīvoklis, es daudzus gadus strādāju, lai to nopirktu. Un tagad es gribu kaut ko sev. Es Itālijā satiku savu sapņu vīrieti un tagad vēlos baudīt dzīvi.
Es nezināju, ko teikt. Mani pārņēma emociju vilnis. Pēc nedēļas dzīvokli ieradās apskatīt pircēji. Tas bija nepatīkami, mantas nesavāktas, visur bardaks.
Dzīvoklis tika pārdots. Mēs pārcēlāmies dzīvot pie Daniela vecākiem. Jūs pat nevarat iedomāties, kā ir dzīvot vienā istabā pēc tam, kad esi mitinājies trīsistabu dzīvoklī. Mēs jutāmies kā būrī. Pēc sešiem mēnešiem mamma mums atsūtīja 5000 eiro.
– Mammu, ar šo naudu normālam mājoklinm epietiek.
– Kāpēc? Var nopirkt māju laukos un pēc tam pret kaut ko samainīt.
Mēs rīkojāmies savādāk. Daniels pārdeva automašīnu, mēs pievienojām manas mātes 5 tūkstošus un nopirkām divistabu dzīvokli bez remonta. Tas bija labāk nekā nekas. Bet mamma mums vairs nepalīdz, sūta tikai paciņas ar gardumiem bērniem.
Bet pati dzīvo pilnvērtīgi: dodas atvaļinājumā ar savu jauno kavalieri, iet dejot un to visu publicē sociālajos tīklos. Viņai ir 60 gadi! Es nesaprotu, kā tas ir iespējams. Vai šajā vecumā nevajadzētu palīdzēt saviem mazbērniem? Kā cilvēks var būt tik bezatbildīgs? Es nezinu, vai varu viņai piedot.
Bet kāds ir tavs viedoklis? Vai tev nešķiet, ka sievietei 60 gados ir tiesības pašai uz savu dzīvi un laimi, nevis tikai palīdzēt meitas ģimenei? Lūdzu, pastāsti komentāros. Ja tev raksts šķita interesants, atzīmē to ar emocijzīmi un dalies sociālajos tīklos
