Mani sauc Elvīra. Spānijā strādāju jau veselus 20 gadus. Tāpat kā daudzas sievietes Latvijā, savulaik devos uz ārzemēm, jo dzimtenē nespēju nopelnīt pietiekami daudz naudas normālai dzīvei.
Vīrs mani pameta jau sen, tāpēc meitiņu Ritu manas prombūtnes laikā audzināja un vecākā māsa Anna un mana mamma, kas nesen aizgāja aizsaulē.
Man paveicās Valensijā, pilsētā Spānijas austrumos, Vidusjūras krastā. Tur dabūju labu darbu, ieguvu daudz draudzeņu, tostarp latvietes. Esmu lieliski apguvusi spāņu valodu. Nevēlos, lai mani nosodītu, bet, ja dzīves līmeņa ziņā salīdzina Latviju ar Spāniju, es dodu priekšroku otrajam variantam.
Gadu gaitā esmu pieradusi pie valsts, cilvēkiem, tradīcijām un pat plānoju palikt šeit uz visiem laikiem. Turklāt Valensijā es satiku savu otro vīru Damjanu, un tagad mēs laimīgi dzīvojam kopā.
Tomēr es nekad neaizmirsu par savu ģimeni Latvijā. Regulāri sūtīju naudu, pārtiku un apģērbu. Samaksāju par meitas kāzām, uzdāvināju viņas ģimenei trīsistabu dzīvokli ar dārgu remontu un daļu mēbeļu piegādāju no Spānijas. Arī māsai vienmēr sarūpēju dažādus labumus: kafiju, graudaugus, sviestu, saldumus, sieru, konservus. Pakas gan bija smagas, tāpēc palūdzu Ritai tās aizvest tantei, jo Annai ir muguras problēmas.
Nesen ierados apciemot savus tuviniekus Latvijā. Savācu lielu maisu ar dāvanām un nopirku konfektes mazbērniem. Mantu bija tik daudz, ka tik tikko varēju aiztaisīt koferim rāvējslēdzēju. Biju domājusi, ka uz robežas nolems, ka vedu ko neoficiālu , bet viss norisinājās gludi.
Rīgas lidostā mani sagaidīja meita un viņas vīrs. Mazbērni lēkāja aiz prieka, kad mani ieraudzīja. Viņi dabūja lielāko daļu dāvanu.
Nākamajā dienā beidzot nolēmu doties uz baznīcu un pēc tam apciemot māsu Annu. Es viņai sarūpēju ciema kukuli, taču viņa mani atturīgi sveicināja, it kā nebūtu priecīga mani redzēt.
– Kāpēc tu tā skaties uz mani? Es tev atnesu šokolādi, kafiju, makaronus un labu vīnu. Un dažas tev domātas lietas vēl ir palikušas mājās.
– Kāpēc tu domā, ka man tas viss ir vajadzīgs? Atradusies, Spānijas karaliene! Atved kaut kādu nožēlojamu kafijas un makaronu paku. Bet es tavu bērnu audzināju 20 gadus!
– Šķiet, ka tu uz mani esi apvainojusies? Vai es izdarīju kaut ko nepareizi?
– Vai esi aizmirsusi? Mūsu pilsētā vairākas stundas nebija elektrības, es pat nevarēju pagatavot ēdienu, staigāju ar sveci. Un tava Rita man atteicās dot naudu ģeneratoram!
Es apstulbu. Meita man par to neko nebija teikusi. Es izņēmu visu skaidro naudu, kas man bija, un noliku to māsai uz galda: – Lūk, šeit ir viss, kas man ir. Rīt atvedīšu vēl 500 eiro.
– Man šīs Tavas dāvanas vairs nav nepieciešamas. Es pati tiku galā un ietaupīju naudu ģeneratoram. Bet tavi saldumi un vīns man nav vajadzīgi. Es jau gadu neko no tevis neesmu dabūjusi, bet tava Rita to vien darīja kā lielījās, ka tu viņai sūti gardumus.
– Bet es taču sūtīju arī tev!
– Beidz melot, māsiņ. Labāk ej mājās un nebojā man garastāvokli.
Es gandrīz nespēju valdīt emocijas. Mana vecākā māsa bija tik dusmīga, ka izdzina mani no mājas.
Tajā pašā dienā devos pie meitas, lai noskaidrotu visu patiesību:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, kas notika
