Viņa man teica, sejā atspoguļojot pārsteigumu:
– Džinsus? Sev?
– Jā, džinsus sev. Kas par problēmu? – jautāju pārdevējai.
Un pārdevēja centās mani atrunāt no mana mīļākā apģērba gabala, pat pieminot vecumu.
– Es Jums neieteiktu iegādāties džinsus! Jūs vairs neesat tādā vecumā, lai nēsātu cieši pieguļošus apģērbus. Labāk apskatiet svārkus – tie ir ar elastīgu jostu, bez pogāšanas, ļoti ērti. Pie mums bieži ienāk vecmāmiņas un tieši šādus svārkus izvēlas. Pamēģiniet, uzmēriet!
Kad pārdevēja pieminēja vecmāmiņas, es viņu nekavējoties pārtraucu.
– Es gribu džinsus, nevis svārkus. Un vēl jo vairāk – ne tādus uz gumijas, ko pērk visas vecmāmiņas. Saprotat? Man vajadzīgi džinsi! Man ir 51 gads, un es nevēlos apģērbu, kas domāts vecmāmiņām. Ja vēlaties, varat tos nēsāt pati vai piedāvāt savai mammai. Paldies par konsultāciju!
Izgāju no veikala apjukusi un mazliet aizkaitināta. Ierados ar skaidru nodomu iegādāties džinsus, taču pārdevēja mēģināja mani pārliecināt, ka man labāk derētu svārki. Turklāt ne vienkārši svārki, bet tieši tādi ar elastīgu jostu, jo, pēc viņas domām, tie esot ērtāki un piemērotāki manam vecumam.
Šis atgadījums lika man aizdomāties – vai tiešām pastāv vecuma robežas apģērbam, vai arī tās ir tikai sabiedrības uzspiestas normas? Kāpēc kādam šķiet, ka pēc noteikta vecuma sievietei jāpāriet uz “ērtākiem” risinājumiem un jāatsakās no tā, kas viņai patīk? Es uzskatu, ka katrs drīkst valkāt to, kas viņam sagādā prieku un liek justies labi.
Vai jums ir bijusi līdzīga pieredze? Varbūt arī jūs esat saskārušies ar situāciju, kurā kāds cits mēģina noteikt, kas jums “piestāv” un kas ne? Būšu priecīga, ja dalīsieties ar saviem stāstiem komentāros!
