Viņš jutās neērti pēc tās sarunas, bet tik un tā cerēja uz ierasto pusdienu rituālu. Janīna atvēra durvis, bet neaicināja virtuvē. Viņa stāvēja priekšnamā.
— Mamm, kā tu jūties? — Igors pasmaidīja, sniedzot konfektes. — Mēs tā vienkārši, Jancis pēc tevis ilgojās.
— Kur Jancis? — Janīna paskatījās viņam pār plecu.
— Pie Santas, mašīnā, — Igors saminstinājās. — Mamm, ir ko paēst? Mēs izsalkuši. Janīna paskatījās uz viņu.
— Man nav, Igor. Gribi pasēdēt — pasēdi, bet ēst nebūs.
Igors apklusa. Viņš gaidīja, ka viņa kā vienmēr sāks rosīties, vilks katlu, sildīs. Bet viņa stāvēja nekustīgi.
— Mamm, kas ar tevi? — viņš jautāja. — Tu taču vienmēr priecājies, ka mēs nākam. Vienmēr gatavoji.
— Es priecājos, kad mani novērtēja, — Janīna runāja klusi, bet katrs vārds skanēja tieši. — Es neesmu pavāre.
— Kas par lietu? Mēs taču ģimene! Es domāju, ka tev ir prieks, ka mēs nākam.
— Ir prieks, kad pajautā, kā man klājas. Kad atnes vismaz piena paku. Nevis kad nāk ar tukšām rokām un gaida, ka es jūs cienāšu 10 gadus, — viņa paskatījās viņam acīs. — Es esmu vienkārši nogurusi, Igor.
Viņš atvēra muti, bet neko neteica. Pagriezās, paņēma konfektes no galda kuras bija atnesis un aizgāja. Janīna palika stāvam priekšnamā. Pirmo reizi viņa pateica patiesību. Un pirmo reizi sajuta, ka var elpot brīvi.
Pagāja mēnesis. Igors nezvanīja. Santa dažas reizes uzrakstīja ziņu, bet sausā tonī, bez ierastā “iegriezīsimies uz pusdienām”. Janīna juta tukšumu. Viņa bija zaudējusi kaut ko svarīgu. Bet vienlaikus — bija nometusi nastu.
Jaunais līdzsvars
Zvanīja telefons. Janīna pacēla klausuli — zvanīja viņas jaunākā māsa Nelda. Viņas nebija tikušās jau dažus mēnešus, bet Neldas balsī bija siltums.
—Janīna , atbrauc pie mums sestdien. Pasēdēsim, papļāpāsim. Sen tevi neesmu redzējusi.
Janīna bija pārsteigta. Parasti viņa pati visus aicināja. Viņa sakravājās, bet pirmo reizi devās ar tukšām rokām — bez pīrāgiem, bez konservu burkām. Vienkārši paņēma somu un aizbrauca.
Lasi vēl: Kā pēc novākšanas no dārza ilgāk saglabāt gurķus svaigus
Pie Neldas bija vienkārši. Tēja, sviestmaizes, daži veikalā pirkti pīrādziņi. Viņas runāja par dzīvi, mazbērniem. Nelda neko nelūdza, negaidīja, ka Janīna sāks rosīties. Pirmo reizi pēc ilga laika Janīna sajuta: ģimene — tas nav pienākums. Tā ir sajūta, ka tevi redz. Ciena. Un dod arī kaut ko pretī. Pēc nedēļas piezvanīja Igors. Balsī nebija parastās bravūras.
— Mamm, varam iegriezties? Es produktus nopirku. Ko gatavojam?
Janīna paklusēja. Tad teica:
— Nāc. Paņem kartupeļus, sīpolus, gaļu. Gatavosim kotletes.
Igors atnāca ar maisiņiem. Pirmo reizi viņš nesēdās dīvānā, bet gāja uz virtuvi. Janīna viņam iedeva malto gaļu, sīpolu, dēlīti. Viņš stāvēja pie plīts, neveikli veidoja kotletes. Viņa sēdēja krēslā, dzēra tēju, skatījās uz viņu. Pirmo reizi gadu laikā viņa neskrēja apkārt galdam, nerosījās. Viņa vienkārši bija. Un ar to pietika. Un runa nav par produktiem, bet attieksmi.
