Pagājušajā rudenī kāds vīrietis, ceļojot pa Mehiko, pamanīja kaudzi pelēku pūku zem novietotas automašīnas, un tad saprata, kas tas ir
Izrādījās, tā bija suns, kam bija nepieciešama palīdzība: viņš bija aizķēries vai iesprūdis ar asti. “Kad kāds beidzot atnāca sunim palīgā, viņš jau vairākas dienas bija gulējis turpat,” vēlāk stāstīja brīvprātīgie. “Suns bija pilnīgi izsmelts, novārdzis.”
Sunim nebija pietiekami daudz spēka, lai sveicinātu savu glābēju, taču viņš bija ārkārtīgi priecīgs, ka tika atrasts. Suni, kuru vēlāk nosauca par Greju (pelēkās spalvas dēļ), aizveda uz tuvāko patversmi, kur viņš varēja atgūt spēkus. Drīz vien Grejs sāka justies labāk, un viņu nogādāja pagaidu mājās Kanādā. Suns bija vairāk nekā laimīgs apmesties savās jaunajās mājās Jūkonas pilsētā. Neskatoties uz pagātni, Grejs nekavējoties pieķērās savai jaunajai saimniecei.
Tā viņu šeit visi sauc. Metiss kaut kāds — ne šis, ne tas, īsts pagalma suns: purniņš gudrs, acis godīgas, spalva raiba.
—Grej, nāc šurp, — viņa ik rītu čubinās, nesot viņam vakariņu pārpalikumus. Bet vectēvs Ādams viņam uztaisīja būdu. Īstu! Ar jumtu un mīkstu paliktni iekšā.
— Sunim jādzīvo kā cilvēkam, — viņš spriedelē, piekārtojot kārtējo plāksnīti.
Un tiešām — Grejs kļuva par īstu pagalma ģimenes locekli. No rīta pavada bērnus līdz skolai — iet blakus, ar asti māj, kā īsts miesassargs. Vakarā sagaida. Uz soliņa ar omītēm nesēž, bet blakus vienmēr guļ. Klausās viņu sarunas par mazbērniem, cenām, laikapstākļiem… Tāds ir viņa darbs — pagalma draugs. Bet vakar… Vakar viņš neatnāca. Pirmā satraucās tante:
— Meitenes, kur tad ir mūsu Grejs? Es viņam putru izvārīju, bet viņa nav. Vectēvs izgāja ar lukturīti:
— Grej! Hei, Grej! Bet klusums. Tikai atbalss starp mājām staigā. Te viens palūkojas pa logu, te otrs iziet uz balkona. Visi meklēja. Visi raizējās. No rīta es iznāku pie atkritumu tvertnes — un redzu: sēž mūsu Grejs pie savas būdas. Neskarts. Bet ne viens. Blakus viņam — kucēns. Sīciņš. Grejs skatās uz mani — un acīs tāds lepnums! It kā teiktu: “Skaties, ko es atnesu!”
— Tante! — es saucu pa visu pagalmu. — Vectēv! Nāciet šurp! Un viss sākās…
— Ak vai! — tante gandrīz izmeta produktus no maisiņa. — No kurienes šis brīnums? Vectēvs pienāca tuvāk, pietupās:
— Grej, ko tu esi sadarījis?
Bet suns sēž blakus kucēnam — gluži kā sardzē. Ar asti nemāj, neskrien. Tik nopietns. Saprot, ka lieta svarīga. Kucēns čabinās. Acis vēl nav atvēris.
— Viņš taču pavisam mazs! — ieelsās kaimiņiene no ceturtā stāva. — Kur māte? Tauta sāka pulcēties. Kurš no darba steidzās, kurš pēc maizes gāja — visi apstājās paskatīties. Un katrs savu versiju izsaka:
— Atradums! Kāds izmeta, bet Grejs atrada!
Vectēvs pakasīja pakausi, apdomājās:
— Ziniet ko, labie ļaudis… Es vakar biju pie znota uz blakus ielas. Tur nojauc vecos garāžu. Redzēju — suņu bars grozījās pie drupām. Varbūt no turienes mūsu Grejs to mazo atnesa? Tante iepleta rokas:
— Ak vai! Bet kur māte? Visi apklusa. Iztēlojās aina: drupas, tehnikas troksnis, bezpalīdzīgs kucēns starp gruvešiem…
— Un kā gan Grejs viņu atrada? — čukstēja jaunā māmiņa ar ratiņiem.
— Suņi jūt, — skaidroja vectēvs. — Viņiem ir oža. Varbūt dzirdēja, kā mazais čiepst, un devās uz skaņu.
Grejs it kā saprata, ka par viņu runā. Piecēlās, piegāja, uzmanīgi nolaizīja kucēnu. Tas uz mirkli apklusa, pēc tam atkal iečiepstējās.
— Izsalcis, — konstatēja tante. — Viņam vajag piena.
— Bet kur mēs dabūsim pienu? — apjuka kaimiņiene.
— Man mājās ir! — pieteicās māmiņa ar ratiņiem. — Maisījums, pudelīte arī. Tūlīt atnesīšu!
Kamēr viņa skrēja pēc ēdiena, pagalmā sākās īsta darbošanās. Kāds atnesa kasti, kāds vecu segu. Kāds vēl piedzina sildītāju. Vectēvs no finiera uztaisīja vāku, lai aizsargātu no vēja.
Bet Grejs visu šo laiku ne soli neatkāpās no kastes. Apgūlās blakus — un guļ. Sargā.
— Skatieties, cik nopietni viņš pieiet lietai, — apbrīnā teica tante. — Tiešām — tēvs vientuļnieks! Māmiņa atgriezās ar pudelīti. Sajauca maisījumu ar siltu ūdeni, pamēģināja uz rokas:
— Pamēģināsim pabarot.
Grejs uz visu to jezgu skatās — un lēnām sāk māj ar asti. Saprot: lieta virzās!
— Mēs dežūras sadalīsim! — piedāvāja tante. — Pa maiņām! Es pirmā! Un ziniet ko? Organizēja. Sastādīja grafiku, piekāra pie kāpņutelpas sienas. Nedēļa pagāja kā viens mirklis.
Kucēns pieņēmās spēkā, atvēra actiņas — zilganas kā debesis pēc lietus. Un apetīte liela! Un Grejs kļuva par gādīgāko aukli pasaulē. No kastes neatiet, guļ blakus, silda mazuli ar savu sānu.
— Gudrāks par dažiem cilvēkiem, — galvu kratīja vectēvs.
Kucēns pieauga un sāka rāpot ārā no kastes, klīst pa pagalmu — nu tik vēl mašīna uzbrauks.
— Ko nu ar viņu darīsim? — saka tante .
— Varbūt kāds viņu paņems mājās? — ierosina kaimiņiene no ceturtā.
Bet visi klusē. Kādam īre — nedrīkst. Kādam savi dzīvnieki — svešos nepieņems.
— Bet ko, ja, — vectēvs pakasa pakausi. — Ja mēs viņam saimnieku sameklējam? Īstu saimnieku?
— Kur mēs tādu pa brīvdienām atradīsim? — nopūšas tante.
— Bet mēģinām! — pēkšņi saka māmiņa ar ratiņiem. — Ielikšu sludinājumu internetā. Sociālajos tīklos. Varbūt kāds atsauksies?
— Patiesi! — atdzīvojas vectēvs.
— Es draudzenei pajautāšu — viņas mazmeita lūdz vecākus pēc sunīša, — piebilst kaimiņiene.
Sestdienā sazvanīja pus pilsētu. Sludinājumus ievietoja, grupās izsūtīja. Bildes salika — tik mīlīgs, ka sirds kūst. Un vakarā — pirmais zvans!
— Hallo, par kucēnu? — jaunas sievietes balss. — Vai var apskatīt?
Lasi vēl: Kraukšķīgi kabaču salāti ziemai, kuri nekad nepaliek pāri
Atbrauca meitene. Studente, īrē dzīvokli netālu no institūta. Ieraudzīja kucēnu — un iemīlējās no pirmā acu skatiena:
— Ai, cik viņš skaists! Kā viņu sauc?
— Pagaidām nekā, — atzinās vectēvs. — Neesam paspējuši izdomāt.
— Vai varu saukt viņu par Timu? — viņa jautā, maigi ņemot mazuli rokās. Kucēns nepretojas. Iekārtojas viņai klēpī un aizmieg.
— Var, — piekrīt tante. — Tims — skaists vārds. Bet te pienāk Grejs. Pienāk uzmanīgi, ošņā meiteni. Un pēkšņi… apsēžas blakus, noliek galvu viņai uz ceļiem. Un visi saprot: saimnieks atrasts. Īsts, mīlošs.
— Tikai jūs… — iesāk vectēvs. — Jūs brauciet pie mums ciemos. Apciemojiet. Citādi mūsu Grejs ilgosies.
— Noteikti! — apsola meitene. — Atvedīšu Timu ciemos pie vectēva! Es tepat netālu dzīvoju.
Svētdienā viņa paņēma kucēnu. Atveda pārvadājamo būri, barību, rotaļlietas. Un vēl aploksni ar naudu atstāja:
— Šie ir Grejam kārumiem. Un visiem — liels paldies! Pagāja trīs mēneši.
Meitene turēja solījumu — atbrauca ar Timu. Kucēns izauga, kļuva spēcīgs, īsts skaistulis. Spalva gluda, acis gudras-gudras. Mašīna apstājas pie kāpņutelpas. Sveta atver aizmugurējās durvis — un Tims šauj ārā kā bulta pie Greja. Un viņš to sagaida kā īstu dēlu! Laiza, ošņā, pārbauda — vai viss kārtībā.
— Skatieties, cik viņi priecājas viens par otru, — ikreiz aizkustināta saka tante. Grejs visiem pagalmā nu vairs nav vienkārši suns. Viņš kļuvis par simbolu, pierādījumu tam, ka pasaulē ir vieta līdzjūtībai. Viņu izglāba cilvēks un tad viņš saprata, ka labais pasaulē pastāv un atdarīja ar tādu pašu soli – izglāba kucēnu.
Lasi vēl: Šādi gatavoti kartupeļi neapniks – gatavoju tos vairākām dienām uz priekšu
Meitene atbrauca kārtējā reizē, bet līdzi — jaunums:
— Ziniet ko? Tims mācās suņu skolā! Instruktors saka — ļoti apdāvināts. Un es nodomāju… Kā būtu, ja arī Grejs aizsūtītu uz kursiem?
— Kāpēc? — brīnījās vectēvs. — Viņš taču jau tā gudrs.
— Ne jau prāta dēļ! — smējās meitene. — Tur māca suņus palīdzēt veciem cilvēkiem. Pavadoņi, palīgi. Grejs taču ir dzimis palīgs!
Un tagad mūsu pagalma suns divreiz nedēļā brauc uz nodarbībām. Ved viņu pa maiņām — kurš brīvs. Un visi lepojas, it kā savējo bērnu sūtītu uz institūtu.
— Mūsu Grejs diplomu dabūs! — lepni stāsta tante kaimiņu pagalmiem.
Un vakar instruktore teica, ka viņai ir piedāvājums. Kāda vientuļa kundze meklē sev suņu biedru. Gatava paņemt Grejs, nodrošināt visu nepieciešamo… Tagad Grejam ir pašam sava māja un atbildīgs darbs — būt par personīgo palīgu kundzei gados. Tāds ir viņš, Grejs— izglāba kucēnu, atrada darbu. Un vēl izglāba veselu pagalmu no vientulības.
Astoņu gadu vecumā Grejs no jauna apgūst visus suņa dzīves priecīgos brīžus. Lai gan viņš tikai tagad sāk izrādīt interesi par rotaļlietām, viņa mīlestība pret apskāvieniem bija jau no paša sākuma.
