Man bija vasarnīcas kaimiņš Valdis, vīrietis, kas saņēmis apbalvojumus par teicamu darbu, gudrs, erudīts, daudz lasījis. Bet viņam viss bija slikti. Katrā vasarnīcu īpašnieku kopsapulcē viņš nemitīgi kurnēja, uz visiem skatījās ar aizdomām. Reiz viņš tīrīja sniegu pie žoga. Es pajautāju, kā viņam klājas. Viņš atbildēja: “Ko, gribi mani pažēlot?” – un aizgāja. Viņš bija aizvainots, nedēļu nesveicinājās. Pieaudzis, cienījams cilvēks, bet dzelžaini pārliecināts, ka visi apkārtējie viņam ir kaut ko parādā.
Bet mana pilsētas dzīvokļa kaimiņiene Valentīna ir pavisam citāda. Reiz es salaboju notekcauruli viņas vannas istabā. Viņa apraudājās aiz pateicības. Tad viņa man atnesa pīrāgu un ievārījumu, bet reiz vienkārši piezvanīja un teica: “Man šodien bija vientuļa sajūta. Paldies, ka toreiz man palīdzējāt. Es sāku citādi skatīties uz cilvēkiem.” Šādus cilvēkus jūs varat atbalstīt. Viņi ir pateicīgi. Viņi nepadara jūsu laipnību par savu pastāvīgo atbalstu. Viņiem varbūt patiešām ir grūti, bet viņi visas savas nedienas neuzgrūž citiem.
Atbalstiet tos, kas vēlas dzīvot, nevis tos, kas vienkārši vēlas kaut kā to darīt
Pirms daudziem gadiem mana mamma teica: “Nesteidzies žēlot. Dažreiz žēlošana ir vēlme pašam justies vajadzīgam, nevis īsta palīdzība.” Toreiz es nesapratu. Tagad es saprotu. Es pats reiz gandrīz “apkrāvos”, uzklausot citu cilvēku sūdzības par dzīvi. Izķepurojos, kļuva vieglāk.
Dažreiz ir jāizvēlas: palīdzēt vai distancēties. Tas nav viegli. Svarīgi tikai saprast, vai cilvēks vēlas gaismu vai ir drīzāk pieradis dzīvot tumsā, kur visi viņu žēlo.
Žēlošana ne vienmēr ir laba lieta. Dažreiz tā veicina tikai problēmas
Runa nav par vienaldzību vai cita cilvēka sāpju ignorēšanu. Jums ir jānošķir: kurā gadījumā sāpes ir īstas un kurā – nejauks ieradums. Kurā gadījumā cilvēks ir “nokritis”, bet vēlas piecelties un viņam nepieciešama palīdzība. Un kurā gadījumā viņš ir vienkārši nogūlies un sauc “skatītājus”, lai tie uzklausītu viņa žēlabas.
Tagad es dzīvoju šādi: klausos, palīdzu, bet nežēloju tos, kas nevēlas palīdzēt paši sev. Ne tāpēc, ka viņi ir slikti. Vienkārši žēlošana ne vienmēr ir panaceja. Dažreiz tā ir “tikai liekas problēmas”.
Ja izlasījāt rakstu līdz šai vietai, liels paldies. Tas nozīmē, ka šī tēma jums ir tuva. Tas nozīmē, ka jūs pazīstat šādus cilvēkus. Un varbūt jau esat iemācījušies no viņiem distancēties. Netiesājot. Vienkārši. Bez žēluma. Būsim pateicīgi, ja atzīmēsiet rakstu ar emocijzīmi un dalīsieties sociālajos tīklos. Novērtēsim arī jūsu komentārus!
