Visinteresantāko skaidrojumu man sniedza tas pats Pēteris. “Sakiet, kurš visbiežāk saka “Paldies”?” viņš jautāja. Atsvaidzināju atmiņu un atbildēju – pensionāri, studenti… “Un kurš nekad nesaka?” turpināja Pēteris. “Tie, kas maksā pilnu biļetes cenu! Viņi samaksā un uzskata, ka pakalpojums ir jau iegādāts, tāpēc nekādu pateicību nevajag. Savukārt tie, kas saka “Paldies”, bieži domā, ka es viņiem esmu izdarījis kādu īpašu labvēlību. Bet es tikai daru savu darbu,” viņš paskaidroja.
Tātad daži autobusu vadītāji šo pateicības vārdu neuztver kā laipnu žestu, bet gan kā pazemīgu pateicību par to, ka viņus vispār uzņēma autobusā. Dažreiz tas var pat kaitināt – it kā pasažieris būtu bijis atkarīgs no šofera labvēlības, nevis vienkārši izmantojis apmaksātu pakalpojumu.
Tomēr ir situācijas, kad pateicība patiešām ir vietā. Ja šoferis īpaši palīdzēja – piemēram, pagaidīja vecmāmiņu ar smagām somām vai palīdzēja ar biļetes iegādi –, tad “Paldies” ir vairāk nekā tikai pieklājība. Tā ir patiesa pateicība, ko šoferi novērtē.
Tagad es saku “Paldies” tikai tad, ja vadītājs ir izrādījis īpašu laipnību. Par pašu braucienu vien – vairs ne. Un kā ir ar jums? Vai jūs pateicaties šoferiem?
Kāpēc autobusu un kravas automašīnu vadītāji sveicina cits citu? Šoferi uz ceļa bieži sveicina viens otru, un tam ir vairāki iemesli:
🔹 Drošība – īss rokas mājiens palīdz vadītājiem atpazīt cits citu un norādīt savu klātbūtni, īpaši sliktas redzamības apstākļos vai sarežģītos ceļu posmos. Tas var būt arī signāls citiem satiksmes dalībniekiem, ka tuvumā atrodas divi lieli transportlīdzekļi, tāpēc jābūt uzmanīgākiem.
🔹 Solidaritāte un atzinība – tā kā autobusu un kravas automašīnu vadītāji bieži strādā vieni un pavada ilgas stundas uz ceļa, sveiciens ir veids, kā izrādīt atbalstu un piederību savai profesionālajai kopienai.
🔹 Pazīšanās – kravas auto šoferi uz lielceļiem bieži pamana zināmus numurus un sveicina savus reģiona kolēģus, savukārt sabiedriskā transporta šoferi parasti sasveicinās ar tiem, kurus bieži satiek savā maršrutā vai gala pieturās.
