Bieži vien mīļotā cilvēka aiziešana aizsaulē ir pārsteigums, un ir ārkārtīgi grūti sākt dzīvot bez viņa. Šādā situācijā cilvēks daudz laika pavada atdusas vietā, apmeklējot aizgājēja kapu. Taču ir izplatīts uzskats, ka šādus apmeklējumus nevajadzētu veikt pārāk bieži.
Tautas ticējumi to saista ar atdusas vietu enerģiju. Vieta, kur izliets tik daudz asaru, nevar neietekmēt cilvēku negatīvi. Turklāt jau kopš seniem laikiem pastāv uzskats, ka biežas cilvēku asaras, gremdēšanās atmiņās un braucieni uz atdusas vietu neļauj aiziet tuvinieka dvēselei un neļauj viņam atpūsties mierā, liekot ciest.
Pastāv arī māņticība, kas vēsta, ka bieža apmeklēšana var provocēt garus paņemt cilvēku un aizvest viņu uz “citu pasauli”. Taču tam – tāpat kā citiem māņticējumiem – nav zinātnisku faktu, kas apliecinātu tā patiesumu.
Tiek uzskatīts arī, ka dvēseles gaida radiniekus, bet tikai noteiktās dienās. Piemēram, Vecāku sestdienā. Savukārt citās dienās nav nepieciešams apciemot aizgājējus, jo, saskaņā ar šiem pašiem ticējumiem, dvēsele pastāvīgi neatrodas atdusas vietā.
Dažās kultūrās ir tāds jēdziens kā vecāku dienas (sestdienas), kad mīlestības dēļ pret aizgājēja draugiem un tuviniekiem mēs nākam uz atdusas vietu, sakārtojam kapus, un pats galvenais – lūdzam par mīļo cilvēku dvēselēm, lai viņiem tiktu piedoti grēki un viņu dvēseles atpūstos Debesu valstībā, paradīzē.
Bet katram cilvēkam ir savas personīgās sēru dienas, kas saistītas ar viņa tuviniekiem. Šajās dienās, pēc lūgšanas baznīcā, var doties arī uz atdusas vietu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā