Cilvēkiem Anna (kas gluži nemanot no Sorokinas jau pārtapusi par Anna Delvey) stāsta, ka esot krievu oligarha meita, kurai patlaban radušās īslaicīgas grūtības pārskaitīt savus miljonus no Krievijas uz Rietumiem. Tā sakot, jūs jau zināt, kā bankas tagad pēta, no kurienes nauda… Cita leģenda – Vācijā saņemts mantojums, vēl tikai jānokārto daži papīri… Un viņai tic. Nu kā var neticēt! Tik liels ir attēlu spēks.
Pēc Parīzes Anna iepeld dziļākos ūdeņos, tagad jau Ņujorkā. Tur viņai izdodas izkrāpt no kādas bankas 100 000 dolāru lielu kredītu “mākslas galerijas atvēršanai”.
Dīvainākais ir tas, ka ar savu izturēšanos, apģērbu un valodu krāpniece dažās minūtēs spējusi apvārdot bankas darbinieku. Iegūtā nauda gan esot ātri iztērējusies. Annas Sorokinas pēdējās dienas brīvībā jau atgādina amoka skrējienu – sieviete pārceļas no vienas greznas viesnīcas uz otru, no kurām aizbēg, nesamaksājusi rēķinus.
Viņu aiztur pēc maltītes dārgā restorānā brīdī, kad Anna mēģina izlavīties ārā pa durvīm. Kamēr krāpniece sēž cietumā, psihologi, mediju eksperti un kriminālisti pēta “Annas Delvijas gadījumu”. Jautājums ir, lūk, par ko – kāpēc viņai tik viegli noticēja? Kāpēc uzķērās uz lētajām makšķerēm?
Atbilde ir paradoksāla – tāpēc, ka vismaz ārēji makšķeres nepavisam nebija lētas. Tas, ko cilvēki redzēja sociālajos tīklos, bija zīmolu apģērbi, dārgu viesnīcu istabas, Venēcijas kanāli, lidmašīnas un jahtas.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad ticam nevis cilvēkam, bet gan virtuālajā skatlogā izliktam un bieži vien mānīgam tēlam.
Visbanālākais piemērs – iepazīšanās portāli, kuros reklamētā “prece” ne vienmēr atbilst īstenībai – un tas vēl būtu maigi teikts. Nekas jauns jau tas nav. Visai hrestomātisks noziegums padomju laikos – pulkveža formā tērpies vīrietis Krimas kūrortā savaldzina vientuļas atpūtnieces “labākajos gados” un izkrāpj no viņām naudu. Atšķirība tikai tā, ka mērogi kļuvuši pavisam citi.
Arī cilvēku lētticība, šķiet, tikai pieaugusi. Tāpēc nav ko brīnīties, cik iedarbīgas var būt speciāli veidotas viltus ziņas – privātas, komerciālas, politiskas. Parādās cilvēki, kuri dzīvo no mūsu uzmanības. No tā, ka mēs interesējamies par viņiem. Ieklausāmies padomos, kā pareizi ģērbties, uzvesties, veidot attiecības, mīlēties, iekārtot dzīvokli, atbrīvoties no liekām mantām vai krāsot Lieldienu olas.
Tikmēr digitālais laikmets turpina radīt aizvien jaunas ētiska rakstura problēmas. Pirms dažām nedēļām mūžībā aizgāja attāls paziņa un bijušais kolēģis. Iegājis internetā, es pārsteigts konstatēju, ka nelaiķa “Facebook” un “Instagram” profili joprojām darbojas. Tie sākuši savu neatkarīgu, pastāvīgu dzīvi.
Mums apkārt gluži nemanot veidojas datu kapsētas.
Krājas digitālais mantojums, dati, par kuriem to īpašnieks nav atstājis ne testamentu, ne slepenos piekļuves kodus. Iespējams, nākotnē radīsies jauna profesija – digitālās apslēptās mantas meklētājs. Kas zina, varbūt jau tagad interneta dzīlēs glabājas miruša autora uzrakstīts nezināms ģeniālas filmas scenārijs, kas var nest miljonus.
Lasi arī: VIDEO: Bez maz vai jāmūk prom no savām mājām – Bauskas novadā cilvēki izmisumā
Bet Maskavā patlaban esot nopērkams neparasts pakalpojums – iespēja uztaisīt “selfiju” privātas lidmašīnas salonā. Tas nekas, ka lidaparāts sen norakstīts un atrodas lūžņu placī pilsētas nomalē, “Instagram” jau tādas lietas neredz. Jaunas Annas Sorokinas steidz iekarot pasauli!
Pilns materiāls portālā la.lv spiežot ŠEIT
[…] Lasi arī: Kāpēc krāpniecei Annai ticēja tik daudzi cilvēki […]