“Es tev atdevu visu , kas man ir”… cik bieži šī frāze izskan no mātes mutes. Īpaši tās, kuras audzina bērnus vienas pašas.
Vai arī ir sievietes, kuras visu mūžu dzīvo ar sapni saviem bērniem dot maksimumu – katram bērnam nopirkt dzīvokli, mašīnu, dot naudu, vislabāk apmaksātu izglītību…, visu dzīvi veltīt rūpēm par saviem bērniem, cenšoties nodrošināt viņiem labāku nākotni. Visu savu enerģiju un resursus viņi iegulda tikai šajā nolūkā.
Protams, vecāku mīlestība ir viena no visspēcīgākajām un nesatricināmākajām jūtām, kas mūs var pamudināt uz varonīgākajiem darbiem. Tomēr tā sevī slēpj arī sekas, jo īpaši tad, kad runa ir par palīdzību un atbalstu pieaugušajiem bērniem.
Kad bērni izaug un kļūst patstāvīgi, vecāki bieži vien cenšas arī turpmāk viņiem palīdzēt – atbalstīt finansiāli, nodot savu īpašumu un turpināt izlikt ceļu, lai bērniem viss būtu pa prātam. Tomēr šāda pieeja, neraugoties uz visu tās labo dabu, kaitē bērniem. Vienkāršāk sakot, tā bieži noved pie neveiksmes. Apspriedīsim.
Kāpēc jūs nevarat palīdzēt pieaugušajiem bērniem
Gribu sākt ar piemēru par cilvēkiem, kas dzīvo man kaimiņos. Neatklāšu, kādos apstākļos mēs satikāmies, bet būtība ir šāda: 36 gadus veca meitene visu mūžu dzīvo mātes dzīvoklī (ko viņa ieguva 1987. gadā), strādā kioskā veikalā.
Mamma ir pensionāre, arī dzīvo šajā dzīvoklī. Meitai ir vīrietis (apmēram viņas vecumā), kurš arī lieliski sildās šajā dzīvoklī un, uzmanība ….. viņš nestrādā. Viņam patīk ieraut un skaļi paust savu neapmierinātību, lai to dzird visa māja.
Bieži redzu, kā šī meitene pēc maiņas nes maisus ar pārtikas produktiem, lai gan viņa nopelna ne vairāk kā 800 eiro. Kopumā viņi dzīvo no viņas mammas pensijas. Pensionāre man to pastāstīja personīgi, sakot, ka viņiem palīdz. Teikt, ka no tā visa man sažņaudzās sirds vēl ir maigi teikts. Un šādu piemēru ir daudz.
Un vēl viens paraugs, arī no manas mājas, no pirmā stāva. Šeit mamma dzīvo kopā ar savu pieaugušo dēlu. (Starp citu, viņš izskatās pēc cilvēka, kurš lieto kaut ko aizliegtu).
Lasi arī: Sajauciet griķus ar olām. Recepte, ko man iemācīja vecmāmiņa brīžiem, kad nav naudas un līdz algas dienai ir tāls ceļš
Vīrietis ar rokām un kājām, vairāk nekā 40 gadus vecs. Būtībā – viņam ir tikai mamma, viņa ir viņa sieva un mīļākā sieviete, un viss pasaulē. Viņam nav pat darba – kāpēc? Mamma pati pērk pārtikas produktus, vienmēr viņu pabaro, apmaksā rēķinus. Un viņš tā dzīvo bez mērķa un bez skaidra iemesla. Viņš nedzīvo, viņš eksistē.
Un ziniet ko? Es domāju, ka šajā gadījumā simtprocentīgi vainīga ir sieviete. Saka, ka šādi cilvēki ir precējušies ar saviem bērniem. Tas ir viņas dzīves jēga, ka dēls vienmēr ir bijis blakus, viņa viņu uzskata par vienīgo un labāko, it kā neko nemanot. Un varētu pēc 20 gadiem sūtīt dzīvot patstāvīgi – jau ticiet man, īrēt istabu par 100 līdz 150 eiro var atļauties visi. Jā, nāksies smagi strādāt un meklēt darbu un nepilnas slodzes darbu, bet tāda ir dzīve. Un neviens jums neko nav parādā
Atgriezīsimies pie lietas būtības
Pārmērīga vecāku palīdzība un pamācība vienmēr atņem bērniem iespēju attīstīt savas stiprās puses un spējas. Ja vecāki dalās ar saviem resursiem un uzņemas risināt visas problēmas, viņi, paši negribot, bloķē savu bērnu izaugsmi. Rezultātā pat 30 vai 40 gadu vecumā pieaugušie paliek vāji, bezpalīdzīgi – patiesībā viņi nav izauguši.
Turklāt šāda hiperradoša audzināšana bieži vien rada bērnu nepateicību un atsvešinātību. Kas notika ar manu kaimiņieni – vai jūs domājat, ka meitene bezgala mīl savu māti vai vismaz ir viņai pateicīga? Nevienu reizi. Drīzāk viņa izvēlas ar viņu nekontaktēties, izvairās no viņas un izsakās par viņu nevis ar bezgalīgu mīlestību, bet gandrīz ar nicinājumu. Viņa tikai gaida, kad atbrīvosies dzīvoklis.
Ir protams lietas ko var darīt! Par to vairāk raksta turpinājumā otrā lapā!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk