Viņa paraustīja plecus un teica:
– Es par saviem draugiem esmu paturējusi tikai tos, pēc kuriem nevajag dzert baldriānu.
Dažreiz mēs nepamanām, kā atmiņas un ieradumi notur cilvēkus mūsu dzīvē ilgāk nekā nepieciešams. Mēs viņus paturam nevis tāpēc, ka jūtamies labi, bet gan tāpēc, ka reiz jutāmies labi. Un tas nav viens un tas pats.
Slavenais rakstnieks Antons Čehovs reiz pauda, ka visam cilvēkā jābūt skaistam: viņa sejai, apģērbam, dvēselei un domām. Un ar vecumu ir īpaši svarīgi sekot līdzi ne tikai apģērbam, bet arī domām. Bet citu cilvēku sacītais ir kā drēbes, kuras mums uzvelk. Tās var būt ērtas vai smagas un drūmas, kā vecs mētelis jūlijā.
Es pārstāju aicināt draugus pie sevis ne jau tāpēc, ka būtu uz viņiem dusmīgs. Neviens no draugiem nav kļuvis par manu ienaidnieku. Es vienkārši sāku rūpēties pats par sevi. Savām dienām. Savu noskaņojumu. Savu klusumu. Jo klusums nav skaņas neesamība, tas ir spriedzes neesamība. Un sarunas, kā izrādās, var būt grūtākas pat par fiziskām kaitēm. Tās iekļūst dziļāk, jo paliek dvēselē.
Atvadīties nav viegli. Tas prasa godīgumu – pirmkārt, pret sevi. Bet tas ir tā vērts. Jo vecums nav par beigām, bet gan par izvēli. Mēs nevaram apturēt gadus, bet mēs varam izvēlēties, kā piepildīt savas dienas.
Tāpēc tagad es izvēlos dzert tēju vienatnē, bet ar vieglu sirdi, nevis uzsaukt tostus par “aizgājējiem” un sarunām, kas liek sirdij sažņaugties. Es lasu vēstules, nevis sūdzības. Es zvanu ne tiem, kas sūdzas un žēlojas, bet gan tiem, kas jokojas un smejas. Es mācos klausīties, bet tikai tajā, kas man dod spēku dzīvot.
Tagad mani vairāk piesaista cilvēki, ar kuriem ir viegli būt kopā. Ne tāpēc, ka viņu dzīvē viss ir labi, bet gan tāpēc, ka kopā ar viņiem nav nepieciešams saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, izvēlēties vārdus, mierināt viņus, kad pats jūties nomākts. Var vienkārši runāt par neko, par laikapstākļiem, par gurķiem vasarnīcā, par seriālu un vienlaikus pašam nesaspringt, justies viegli.
Lasi vēl: No kā baidās telefona krāpnieki – pasakot šīs frāzes krāpnieki paši noliks klausuli
Vecie draugi ir palikuši manā dzīvē, bet esmu no viņiem nedaudz distancējies. Es viņus atceros, esmu viņiem pateicīgs, bet tagad man svarīgāks ir kaut kas cits – klusums bez smaguma, saruna bez kamola krūtīs. Un, ja kāds no viņiem pēkšņi atkal piezvana, un viņa balsī nav saspringts: “kā tev klājas”, bet gan dzīvs: “vai atceries, kā mēs…”, – es varbūt viņu uzaicinātu paciemoties. Bet citādā veidā. Bez galda desmit cilvēkiem. Bez cenšanās “izpatikt visiem”. Vienkārši, lai pasēdētu kopā ar cilvēku, kuram ir ko teikt, bet kurš mani neapgrūtina, stundām ilgi klāstot visas savas likstas un nedienas.
Dārgie lasītāji, kāds ir jūsu viedoklis par šā raksta tēmu? Būtu jauki, ja jūs pastāstītu komentāros. Priecāsimies arī, ja atzīmēsiet rakstu ar emocijzīmi un dalīsieties ar to sociālajos tīklos!
