Jaunība ir koncentrēta uz sevi. Tajā laikā pasaule riņķo ap saviem mērķiem, mīlestību, darbu un pārmaiņām. Viss, kas traucē turpināt virzīties uz priekšu, kairina. Tai skaitā arī mammas bažas vai tēta lūgumi. Tas var šķist ciets, bet tāda ir realitāte. Un realitāte reti ir ērta.
Apziņa par to, ka vecāki noveco, var likt mums apzināties arī pašu dzīves nepastāvību. Tāpēc mūsu zemapziņa reizēm pasargā mūs — mēs zvanām retāk un iesaistāmies mazāk, lai mazinātu šo baiļu sajūtu.
Kad sirdī ienāk īsta mīlestība — un kas to izraisa?
Fjodors Dostojevskis reiz teica: «Ja tēvs varētu ieraudzīt, cik spēcīga būs dēla mīlestība, kad viņš izaugs, viņš piedotu jebko.»
Vēlāk dzīvē mēs bieži apzināmies, cik dziļa un patiesa ir bijusi mīlestība. Taču dažkārt ir par vēlu pateikt “paldies” vai “piedod”.
“Vēlā pavasara laiks ir īpašs, un vēlākā mīlestība – tikpat vērtīga.” — Fjodors Dostojevskis
Mazie bērni mīl vecākus bez ierunām. Pusaudži attālinās, lai kļūtu par sevi. Pieaugušie iegrimst ikdienas ritmā. Bet pēc tam pienāk briedums. Gan četrdesmit, gan piecdesmit gados atnāk apziņa: viņi bija pa īstam. Viņi — mīlēja. Viņi bija īsti.
Taču ne vienmēr šī mīlestība paspēj sasniegt savu adresātu.
Nav jābūt ideāliem vecākiem — pietiek, ka mīlestība ir īsta.
Bieži vecāki sāk sev pārmest kļūdas — ko nepateica, kur palaida garām, ko nesaprata. Tomēr svarīgākais ir tas, ka viņi mīlēja. Ar gadiem bērni atceras ne strīdus, bet to, kas bija blakus — roku, kas turēja, un plecu, kas aizsargāja.
Vecāku mīlestība ir kā klusais gaismas stars, kas kādu dienu noteikti sasildīs bērna sirdi.
Tā laikā, kad valda klusums, un zvanu ir maz, mazbērni neapciemo, bet vakari ir vientuļi — mīlestība nepazūd. Tā vienkārši aug savā ritmā un noteikti kādreiz ziedēs.
Noslēgumā — trīs Dina Rubinas citāti, kas ietver svarīgas atziņas:
1. Vecumdienās cilvēks bieži jūtas vientuļāks nekā agrāk, un ir grūti pieņemt, ka bērni vairs nav mazi — viņi ir kļuvuši par pieaugušiem, ar savām dzīvēs un pasaules skatījumiem.
2. Vecums nenozīmē tikai nogurumu, bet arī izteiktu vēlmi justies kādam noderīgam, pat ja tā ir tikai neliela nepieciešamība no citu puses.
3. Bērnu mīlestība pret vecākiem bieži parādās vēlāk, nekā būtu vēlams, un reizēm šī novēlošanās var būt pamanāma, taču tā nekad nav iztrūkstoša.
Mīlestība ierodas – pat tad, ja ne tā, kā mēs to gaidām, un pat ja vēlāk. Vecākiem atliek vien saglabāt ticību un gaidīt – maigi, gaiši un ar mīlestību, kā pavasari.
Kā jums šķiet? Dalieties ar saviem viedokļiem komentāros!
