Un šajā ziemā viss sākās kā īsta konservu ofensīva: burkas dažādos izmēros un krāsās, speķis marlē (ko mēs pat nepanesam), lielais maiss ar skābētiem kāpostiem. Kur lai to visu liek? Priekš kam?
Godīgi sakot, man jau zuda jebkāda diplomātija, un es gandrīz vai tiešā tekstā svainītei pateicu: “Pietiek mums sūtīt! Mums taču maza dzīvoklītī – nav kur likt! Bērnam tas viss vēl par agru – viņam tikai trīs gadi. Pilnīgi pietiek ar dažām burciņām svētkos – un viss!”
Man vēl pietika pieklājības nepateikt, ka tas viss ir vienkārši negaršīgs – gurķi burkās mīksti, tomāti putrā, lečo asāks par jebkuru mērci, ko esmu ēdusi, un to kāpostu smarža… nu, vismaz mūsu ģimenei tā īsti neiet pie sirds.
Katru reizi, kad kaimiņš atved kārbu ar konserviem, viņš saka: «Es atpakaļ to vairs nevedīšu!» No otras puses, es nevaru vienkārši izmest visu šo – vīrs būtu sarūgtināts, jo tie taču ir viņa vecāki. Viņš iesaka visu likt uz lodžijas – tur varbūt kāds no šiem krājumiem kādreiz noderēs, ja gadījumā gadās grūtāks laiks.
Tomēr šobrīd lodžijā jau ir gana daudz konservu un citu lietu. Varbūt kādam šķiet, ka mēs esam pārāk izvēlīgi vai pārāk ērkšķaini, bet tā ir tāda sajūta, ka kopā savāktie krājumi vairāk atgādina krātuvi nekā reālu lietu, ko regulāri lietojam. Tas ir izaicinājums, ko vēl nav viegli atrisināt.
Kopumā tā ir situācija, ar ko saskaras daudzi – vēlme saglabāt ģimenes tradīcijas un rūpes, reizēm savienojot to ar mūsdienu dzīves ritmu un ieradumiem. Ir saprotams, ka vecākiem gribas dalīties ar to, kas pašiem ir dārgs un vērtīgs, bet reizēm tas var radīt nelielu izaicinājumu to saņēmējiem.
Varbūt arī tev ir līdzīga pieredze ar ģimenes dāvanām vai ieradumiem, kas nav viegli saskaņojami ar tavu ikdienu? Kā tu risini šādas situācijas? Dalies savās domās – būs interesanti uzzināt!
