– Marija! – Anna noelsās. – Viņa taču it kā aizbrauca pie meitas uz pilsētu! – Vai tu atnāci, mans dārgais? – Anna un Andris sadzirdēja klusu balsi. – Man jau ir apnicis gaidīt. Barisks priecīgi murrāja un berzējās pret sievietes kājām. Viņa apsēdās uz lieveņa un nolika bļodu:
– Ēd, mīļais. Es sagatavoju tavu iecienītāko zivtiņu. Anna paspēra soli uz priekšu, liekot manīt par savu un vīra klātbūtni. Marija nodrebēja un iesaucās:
– Ak! Kas te ir? – Piedod, Anna apmulsusi sacīja, iznākdama gaismā. – Tie esam mēs, tavi kaimiņi. Mēs pieskatām šo kaķi – viņš tagad dzīvo kopā ar mums. – Es zinu, sieviete klusi atbildēja. – Es visu zinu. Paldies, ka pieņēmāt viņu. Arī Andris iznāca no slēpņa: – Mēs domājām, ka tu esi aizbraukusi uz pilsētu.
– Biju aizbraukusi pie meitas. Bet vienkārši pilsētā neizturēju. Visu laiku domāju par mājām, par Kārli, viņa apklusa, noslaukot asaras. – Atgriezos pirms mēneša. Pamazītēm dzīvoju. – Kāpēc tu neienāci pie mums? – Anna bija pārsteigta. – Mēs taču esam kaimiņi! – Jā, kaut kā bija neērti, Marija nolaida acis. – Tu esi tik laipna, tu uzņēmi manu kaķi. Un es viņam pat nejautāju. Vienkārši aizbraucu. – Redz kā, Andris teica. Tas nozīmē, ka kaķis atceras. Ierodas katru vakaru.
– Jā, sieviete noglāstīja kaķi, kurš jau bija beidzis mieloties ar zivi. – Kad Kārlis devās aizsaulē, es nevarēju atrast sev vietu. Biju pie meitas – domāju, kļūs vieglāk. Bet kļuva tikai sliktāk. Es atgriezos – un šeit bija Barsiks. Viņš atnāca, it kā zinātu. Apsēdās blakus un murrāja. It kā mierinot mani.
Viņa apklusa, slaukot vaigus: – Lūdzu, piedodiet man. Es viņu nevilinu, nē! Vienkārši, kad viņš atnāk, es nejūtos tik vientuļa. It kā gabaliņš pagātnes atgriežas. Kārlis Barsiku tik ļoti mīlēja. Anna juta, ka viņas acis kļūst valgas. Viņa devās uz lieveņa pusi: – Ak, Kungs, kāpēc tu atvainojies! Tieši mums jālūdz piedošana — mēs jūs izsekojām kā kaut kādi detektīvi.
Anna aplika roku ap sirmgalves pleciem. – Ziniet ko? Nāciet un rīt iedzeriet pie mums tēju. -Tiešām? – Marija pavērsa skatienu uz augšu. – Vai es netraucēšu? – Ko jūs runājiet! – iejaucās Andris. – Mēs taču esam kaimiņi. Un domāju, ka Barsikam patiks, ka visi viņa saimnieki beidzot kļūs par draugiem.
Viņi trīs atgriezās mājās – Barsiks lepni sēdēja Andra rokās. – Zini, Anna sacīja vīram. – Bet tas ir kaut kāds brīnums. Es joprojām nevarēju saprast, kāpēc viņš vakaros dodas prom? Un tas viss Kārļa dēļ. – Kādā ziņā? – Viņš taču katru vakaru staigāja ar Barsiku. Pēc vakariņām – minūti minūtē. Kārlis kopā ar kaķi apmeta divus apļus ap māju un tad apsēdās uz lieveņa. Anna noslaucīja nomaldījušos asaru un sacīja: – Tātad kaķis to atceras. Un viņš staigā vai nu pats, vai mierina Mariju. Un viņa kaķi cienā ar zivīm – Kārlis viņam vienmēr deva zivis.
Andris apskāva sievu: – Joprojām apbrīnojama būtne – kaķis. Cik daudz uzticības un atmiņas ir viņā! Cilvēkam no šī dzīvnieka būtu jāpamācās. Barsiks prasīgi ņaudēja – saka, ejam jau! – Iesim, iesim, Anna pasmaidīja. – Tikai rīt, piedod man, tu nedosies pastaigāties – mums būs viesi. Tava Marija atnāks.
Kaķis murrāja, it kā paustu savu piekrišanu. Bet nākamajā dienā Annas un Andra mājīgo virtuvi piepildīja ceptu gardumu smarža un nesteidzīgas sarunas. Marija stāstīja par Kārli, kā viņi un Barsiks iepazinās, kādi smieklīgi ieradumi bija kaķim bērnībā. Barsiks snauda uz palodzes, ik pa laikam pavērdams zaļo aci, lai pārbaudītu, vai viss ir savās vietās. Marija kļuva par biežu viesi Annas un Sergeja mājā. Un tādos vakaros viņu māju piepildīja īpašs siltums.
Līdz 1. maijam – VID aicina nodokļu maksātājus pārbaudīt un labot būtiskus datus
Tā vienkāršs pelēks kaķis ar baltu krūtažu ne tikai palika uzticīgs saviem bijušajiem saimniekiem, bet arī palīdzēja vientuļam cilvēkam atkal atrast ģimeniskas saites. Bet vai tad tas nav kaķa galvenais mērķis – vienot sirdis un saglabāt pavarda siltumu? Ja tev patika šis aizkustinošais stāsts, atzīmē to ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos. Būsim gandarīti arī par taviem komentāriem, īpaši, ja esi kaķa saimnieks!
