Anita un Viktors vairākus mēnešus gatavojās savām kāzām un ar nepacietību gaidīja šo īpašo dienu. Viņi nolēma svinēt tikai tuvāko radu un draugu lokā un izvēlējās Jelgavu, nevis Rīgu, jo tas bija lētāk un atradās netālu no galvaspilsētas.
Galu galā vien līgavas viesu sarakstā bija veseli četrdesmit cilvēki.
– Es taču nevaru neielūgt savu tanti ar ģimeni, krustvecākus un savus labākos draugus,” meitene sacīja līgavainim. “Un cik cilvēku jūs ar mammu esat saskaitījuši no savas puses?
– Nevaru vēl droši pateikt, mamma vēl nav izlēmusi,” izvairīgi atbildēja Viktors. “No draugiem būs tikai Kārlis, Dainis un Sanja ar savām dzīvesbiedrēm.
– Klausies, vai varam vienoties, ka visiem uzaicinātajiem jādāvina nauda?” ierosināja Anita. “Mūsdienās tā dara daudzi. Negribas saņemt nevajadzīgas dāvanas, kārtējo gultasveļas komplektu vai vēl vienu tosteri.
– Nu, es nezinu… droši vien tā var,” nenoteikti piekrita Viktors.
– Tev ar mammu jābeidz kārtot viesu sarakstu pēc iespējas ātrāk,” lūdza līgava.
Viktors apsolīja to izdarīt un jau gatavojās grūtajai sarunai. Tamāra nebija īpaši sajūsmā par kāzām un to gatavošanu, un, uzsākot sarunu, viņa uzreiz kļuva nervoza. Savukārt Anitai šķita, ka viņa izturas diezgan mierīgi, tikai neizprata, kāpēc ir jāiztērē tik daudz naudas kāzām.
– Tagad jau nevienu vairs nepārsteidz šie greznie banketu mielasti, viņa sniedza savus argumentus dēlam. Būtu labāk sarakstījušies un dzīvojuši mierā. Ticiet man, šie svētki jums laimi vēderam nesniegs!
– Bet Anita tiešām grib kāzas! attaisnoja puisis. Un es precēšos tikai vienu reizi mūžā, tāpēc vēlos, lai tas būtu īpašs notikums.
– Bet tas taču neatmaksāsies! – Tamāra nevarēja saprast šo pieeju.
– Mēs pateiksim visiem viesiem, lai viņi dāvina naudu, teica dēls. Tādējādi mēs nopirksim to, kas mums tiešām vajadzīgs, un izvairīsimies no nevajadzīgām dāvanām.
– Un ko, visi vienkārši dos aploksnes? – Tamāra aizdomājās.
– Nu jā, tā ir pat vienkāršāk, sprieda Viktors.
Bet vieglāk nebija, vismaz Tamārai ne. Viņa cerēja, ka jaunlaulātajiem uzdāvinās segu, spilvenus un gultas veļu. Tas viss bija jauns, iepakots un nekad nelietots. Viņa pati to visu bija iegādājusies pirms vairākiem gadiem ar labu atlaidi, bet nekad nebija izmantojusi. Visas šīs lietas bija glabājušās skapī, un tagad tās, protams, varēja šķist nemodernas. Taču sieviete grasījās visu skaisti iesaiņot un cerēja, ka starp citiem ziedotājiem neizraisīs lielu uzmanību. Taču tagad viss plāns sabruka, jo Tamārai vispār nebija naudas. Bija tikai parādi.
– Es nezinu, ko darīt, skumji sacīja Tamāra, stāvot priekšā savai māsai Zojai. “Viņi izdomāja rīkot šīs kāzas, un tagad ir tik daudz problēmu.
– Bet tas taču ir prieks, nevis bēdas – tavs dēls precēsies! – nesaprata viņas māsa.
– Anita gribēja lielas svinības, un tagad mums jādomā par izdevumiem un viesiem, viņa sacīja. Bet man nav naudas pat dāvanām.
– Naudu var aizņemties, uz banketu aicināt tikai tuvākos, un viss pārējais atrisināsies vēlāk,” optimistiski teica Zoja.
Tamāra domāja citādi un neredzēja nekādu iemeslu priecāties. Māsai bija viegli spriest, jo viņa neko nezināja par Tamāras kavētajiem kredītiem, uzmācīgajiem parādu piedzinējiem vai viņas izmisīgajiem mēģinājumiem atrast nepilnas slodzes darbu. Sieviete pārdomāja potenciālo viesu sarakstu, un tajā bija vismaz četrpadsmit cilvēki. Viņa nebija gatava aicināt savus brālēnus vai bijušā vīra ģimeni, bet jau divi brāļi un māsas ar ģimenēm prasīja lielus tēriņus.
– Darīsim tā, – viņa ierosināja dēlam.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu patieso iemeslu, kāpēc Tamāra rīkojas tieši šādi
