Mans dzimšanas dienas rīts sākās ar klusumu – vīrs neapsveica mani, un dāvanu arī nebija. Tomēr darbā kolēģi sagādāja man īstus svētkus – kūka, smiekli un patīkamas dāvanas lika justies īpaši. Tomēr dziļi sirdī mani pārņēma nepatīkama sajūta – mans vīrs pat nepiezvanīja…
Līdz vakaram nemiers tikai pieauga.
— Es redzēju tavu vīru Jūrmalas kafejnīcā, — kolēģe klusi sacīja, nedaudz pieklusinot balsi. — Viņš sēž ar ziediem un kādu gaida…
Ne mirkli nevilcinoties, es satvēru mēteli un steigšus devos uz kafejnīcu.
Stāstu par to, kas notika 👇
Mēs ar Juri esam kopā jau 25 gadus, un šajā laikā esmu pieradusi pie viņa īpašās pieejas dāvanām. Tās vienmēr bija… praktiskas. Tējkanna, trauku komplekts, tosteris – Jurim, šķiet, vienmēr šķita, ka labākā dāvana sievai ir kas noderīgs mājai.
Sākumā es apvainojos, dusmojos, bet vēlāk samierinājos. Lūgt kaut ko konkrētu nebija jēgas – viņš tik un tā darīja pa savam. Laika gaitā es iemācījos neko īpašu negaidīt.
Šis gads nebija izņēmums. Man palika 48. Parasta rīta rutīna: uzkopšana, brokastis, darbs. Kad devos prom, Juris vēl gulēja, tāpēc es klusi aizvēru aiz sevis durvis.
Diena paskrēja ātri. Kolēģi mani apsveica, uzdāvināja ziedus, un mēs sarīkojām nelielu tējas pauzi ar kūku. Taču dziļi sirdī mani pārņēma nepatīkama sajūta – Juris tā arī nepiezvanīja. Ne ziņas, ne ierastā rīta «Daudz laimes dzimšanas dienā, Dacīt».
Līdz vakaram nemiers tikai pieauga. Kaut kas nebija kārtībā.
— Es redzēju tavu Juri Jūrmalas kafejnīcā, — kolēģe sacīja, noslēpumaini pieklusinot balsi. — Sēž ar ziediem un kādu gaida…
Kafejnīcā? Ar ziediem? Viņš taču nekad nepirka ziedus vienkārši tāpat. Turklāt pēdējā laikā viņa biežās aizkavēšanās darbā šķita aizdomīgas. Reiz viņš pat nepārnāca mājās, sakot, ka nakšņojis pie drauga… VISS ATKLĀJĀS PĒC TAM!
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
