Manas domas traucās vienā virzienā. Kļuva karsti, plaukstas sasvīda.
Ne mirkli nevilcinoties, es satvēru mēteli un steidzīgi devos uz kafejnīcu.
Skrēju automātiski, sirds dauzījās krūtīs. Ja viņš tiešām mani krāpj… Ja tieši manā dzimšanas dienā viņš sēž ar citu sievieti…
Es ieskrienu kafejnīcā un satraukti apskatos apkārt.
Juris…
Viņš sēž pie loga, rokās turot pušķi. Viens.
Pamanījis mani, viņš nekavējoties piecēlās un pasmaidīja.
— Nāc šurp.
Manī joprojām virmoja nevaldāms karstums.
— Tātad tu mierīgi sēdi šeit, kamēr es esmu darbā, un pat neesi mani apsveicis?!
— Pagaidi, pagaidi… — viņš mierīgi satver manu roku. — Es gribēju tev sagādāt pārsteigumu. Gaidīju, līdz tu pabeigsi darbu.
Es samirkšķinu acis, neticēdama.
— Ko?..
Viņš pasniedz man nelielu kastīti. Mazu, glītu, ar lentīti.
Es to atveru. Zelta auskari. Tie paši, par kuriem es sapņoju, bet nekad viņam nopietni par tiem neteicu.
Mitrums acīs nemanot sakrājas un lēni slīd pār seju.
Es biju gatava sliktākajam, bet viņš… Viņš vienkārši gaidīja mani, lai padarītu šo dienu īpašu.
Ķiploku mēslošana pavasarī: kad, ar ko un kā pareizi mēslot, lai raža būtu lieliska
Tajā vakarā mēs ilgi sēdējām kafejnīcā, sarunājāmies, smējāmies. Pirmo reizi pēc ilga laika runājām ne par darbiem, ne par ikdienas rūpēm, bet vienkārši viens ar otru.
Šo dzimšanas dienu es atcerēšos uz visiem laikiem.
Šis stāsts man atgādināja, cik viegli ir ļauties aizdomām un pieņemt sliktāko, pirms zinām patiesību. Dažreiz mēs gaidām vilšanos tur, kur mūs patiesībā sagaida prieks. Uzticēšanās un savstarpēja sapratne ir attiecību pamats – un reizēm viss, kas nepieciešams, ir mazliet pacietības, lai ieraudzītu patieso nodomu aiz otra rīcības.
