Mamma aizbrauca peļņā uz Itāliju, kad mēs ar brāli vēl bijām bērni. Man tikko bija palikuši 12 gadi, bet brālim Andrejam 10 gadu. Viņa mūs atstāja vecmāmiņas aprūpē, jo tētis bija pametis mūsu ģimeni citas sievietes dēļ, un kopš tā laika mēs viņu nebijām redzējuši.
Es joprojām atceros atvadu brīdi. Mamma mūs noskūpstīja, solot, ka drīz atgriezīsies:
– Tas nebūs ilgi, tikai mazliet! Neuztraucieties, es drīz būšu mājās. Es arī atvedīšu dāvanas, lai jums ir viss, ko vēlaties. Vecmāmiņa jūs pieskatīs, tikai esat paklausīgi.
Toreiz mums nebija ne jausmas, ka viņa dodas prom uz ilgu laiku.
– Mamma teica, ka atgriezīsies pēc pāris mēnešiem. Es neticu, ka tā notiks, reiz vakariņu laikā sacīju brālim.
Mamma pastāvīgi rakstīja, ka daudz strādā un drīz būs mājās. Bet man šķita, ka tas turpināsies ilgi. Brālim ļoti pietrūka mammas, viņš dažkārt stundām raudāja pēc mūsu sarunām skaipā.
Viņa devās uz Itāliju, kur atrada darbu kā vecu cilvēku aprūpētāja. Sākumā viņai bija grūti: sveša valsts, nepazīstama valoda, viss jauns. Bet mamma nezaudēja možu garu. Viņa palīdzēja cilvēkiem mājas darbos, gatavoja ēst un pieskatīja bērnus.
Dažādas ģimenes, dažādi apstākļi – viņa to visu darīja mūsu labā. Es joprojām atceros, kā viņa smaidīja, runājot skaipā, neraugoties uz sāpēm un skumjām. Viņa teica, ka ļoti ilgojas pēc mums, saviem bērniem…
Radinieki mums palīdzēja, bet neviens nevarēja aizstāt mammu. Tante Olga nāca reizi mēnesī, lai palīdzētu omītei mājas darbos. Večiņai kļuva arvien grūtāk tikt galā vienai.
Tā pagāja 12 gadi. Pateicoties mammas pūlēm, mēs ar Andreju saņēmām pienācīgu izglītību un jumtu virs galvas. Bet mamma nesteidzās atgriezties.
Kādu dienu mēs ar brāli nolēmām, ka ir pienācis laiks visu mainīt…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
