Mani sauc Anna. Jau pasen no Latvijas aizbraucu peļņā uz Itāliju, bet ne jau labas dzīves dēļ. Pirms tam četrpadsmit gadus nodzīvoju nelaimīgā laulībā. Apprecējos jau 19 gadu vecumā. Vīra ģimeni mūsu ciemā cienīja, turklāt mani vecāki apgalvoja, ka viņš esot labs puisis.
Var teikt, ka viņi mani pierunāja. Taču drīz vien es sapratu, ka Sergejam, manam vīram, vairāk par visu patīk iedzert, bet viņa vecāki tikai sapņoja tikt vaļā no sava neceļos aizgājušā dēla.
21 gadu vecumā jau domāju par šķiršanos, bet tad uzzināju, ka esmu stāvoklī. Man nācās palikt laulībā, vienīgais mierinājums bija tas, ka man ir jumts virs galvas. Sergejs nevēlējās ne man palīdzēt, ne strādāt. Tiklīdz viņam izdevās atrast darbu, viņš sāka dzert un drīz tika atlaists. Sākumā vīra vecāki kaut kā mums palīdzēja, bet ar laiku viņiem tas apnika.
Kad meitai Norai palika četrpadsmit gadu, es pieņēmu svarīgu lēmumu – braukt pelnīt uz Itāliju. Meitu nācās sūtīt dzīvot pie maniem vecākiem. Tas nebija viegls lēmums, bet es neredzēju citu izeju.
Nekavējoties izšķīros no vīra, jo skaidri zināju, ka viņš nekad nemainīsies. Vīra vecāki vienmēr vainoja mani visās problēmās, apgalvojot, ka es esot vainīga pie tā, ka viņš iekritis stipro dzērienu ieradumos.
– Normālām sievām vīri nedzer. Varēji kaut ko izdomāt, lai situāciju atrisinātu – viņi paziņoja.
Es devos peļņā ar stingru apņēmību iekrāt katru centu, lai nodrošinātu manu un manas meitas nākotni un iegādātos savu mājokli Latvijā.
Itālijā man sākumā klājās grūti. Bieži mainīju darba vietas, iepazinos ar dažādām ģimenēm, bet vienmēr centos tērēt sev iespējami mazāk. Valkāju drēbes, kuras man iedeva, pirku pārtikas preces tikai izpārdošanās un tikpat kā negāju tikties ar draudzenēm. Tā trīs gadu laikā sakrāju naudu dzīvoklim sev un meitai. Pēc tam veicu tur remontu un turpināju palīdzēt Norai mācībās, maksājot par privātskolotājiem. Rezultātā viņa iestājās prestižā universitātē.
Laika gaitā meitai nopirku vēl vienu dzīvokli. Sākumā tas tika izīrēts, bet tad Nora apprecējās un pārcēlās uz turieni. Es samaksāju par viņas kāzām un palīdzēju ar naudu, lai sarīkotu viņas abu bērnu kristības. Es vienīgi nesapratu, kāpēc viņa tik ļoti steidzās sākt ģimenes dzīvi, ja nebija strādājusi algotu darbu pat vienu dienu.
– Meitiņ, varbūt tu vari atrast darbu? Kāpēc tad ieguvi diplomu?
– Mammu, bet kam es atstāšu bērnus? Mūsdienās aukles pakalpojumi ir ļoti dārgi.
Nora pastāvīgi sūdzējās par naudas trūkumu, un es vienmēr palīdzēju. Znots strādāja, bet ar viņa algu tik tikko pietika, lai savilktu galus. Kādu dienu Nora man piezvanīja ar lūgumu:
– Mēs nevaram izdzīvot bez tavas palīdzības. Piešķir mums desmit tūkstošus eiro sava biznesa izveidošanai, mēs ar laiku visu atdosim.
– Kāds bizness?
– Mēs vēlamies atvērt veikalu.
Es iedevu naudu. Nora sapirka preces un noīrēja telpas, taču ne viņai, ne znotam nebija nopietnas attieksmes pret biznesu.
Pēdējā laikā meitas ģimenei klājas arvien sliktāk. Nora joprojām nestrādā; tagad arī viņas znots sēž mājās, jo tika atlaists. Es turpinu strādāt, lai viņiem palīdzētu, bet es pat nevaru neko atlicināt savām vecumdienām.
Bet nesen meita atkal piezvanīja ar lūgumu, kas mani pavisam apmulsināja…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
