– Mammu, iedod man divus tūkstošus eiro.
– Priekš kam?
– Gribu aizbraukt ar bērniem uz Turciju.
– Vai tas tiešām tagad ir vajadzīgs?
– Vai nevēlies, lai tavi mazbērni būtu laimīgi?
– Brauc ar viņiem uz Jūrmalu, būs lētāk.
– Vai tev žēl?
– Protams, žēl! Man šī nauda nekrīt no gaisa!
Es par to pastāstīju savām draudzenēm, un viņas bija galīgā neizpratnē:
– Anna, tu neesi pie pilna prāta! Tu iztiec no makaroniem, lai viņi varētu dzīvot greznībā? Pietiek uzturēt pieaugušus cilvēkus. Lai meita iet strādāt, bet znots pieskata bērnus, ja jau reiz viņam pagaidām nav darba.
Es padomāju un ierosināju Norai alternatīvu:
– Meitiņ, es gribu uz diviem mēnešiem atbraukt padzīvot Latvijā. Brauc tu uz Itāliju, pastrādāsi manā vietā un nopelnīsi pietiekami daudz naudas atvaļinājumam. Darbs normāls, aprūpējamā kundze, lai arī guloša, ir pie pilna prāta un visu saprot.
– Mammu, vai tu tiešām gribi, lai es rūpējos par svešu sievieti? Es to nedarīšu!
– Tātad doties uz Turciju tu īsti nevēlies.
Mēs sastrīdējāmies, un es sapratu, ka visu šo laiku, regulāri sniedzot finansiālu atbalstu, iespējams, neesmu palīdzējusi meitai veidot patstāvīgu dzīvi. Nora man pat nepateicas – viņa manu palīdzību uztver kā pašsaprotamu.
Kas man tagad būtu jādara? Vai pārtraukt naudas sūtīšanu? Bet ja nu meitai nebūs naudas pat tik daudz, lai paēdinātu un aprūpētu manus mazbērnus?
Bet kāds ir tavs viedoklis par šo stāstu? Varbūt tev ir kāds ieteikums tā varonei? Ja tā, lūdzu, pastāsti komentāros. Būsim arī pateicīgi, ja atzīmēsi rakstu ar emocijzīmi un dalīsies sociālajos tīklos!
