Vecāks, ar pelēcīgiem matiem, ar pušķi ziedu un konfekšu kastīti – iespējams, tas bija viss, ko viņš spēja atnest pēc divdesmit gadu prombūtnes.
Es viņu neaizdzinu. Kāpēc? Vienkārši atkāpos malā un aicināju ienākt.
– Iepazīsties, tas ir tavs vectēvs, – teicu es mazmeitai, apsēdinot Valteru pie galda.
Dēls ilgi klusēja, skatoties uz tēvu, it kā mēģinot saprast, kas ir mainījies. Pēc tam, pēkšņi pārvarot vilcināšanos, viņš piegāja tuvāk un stipri viņu apskāva…
Es ko tādu negaidīju.
Viņi runāja līdz pašam rītam. Par ko – nezinu, nevienu nekad nespiegoju. Bet tajā naktī es sapratu galveno: es esmu audzinājusi cienījamu cilvēku, kurš spēj mīlēt un piedot.
Nākamajā dienā Valters jautāja, vai es nevēlos būt kopā ar viņu. Es pasmaidīju un pakratīju galvu.
Manam dēlam viņš būs tēvs, bet man… viņš vairs nav nekas. Tagad katram no mums ir sava dzīve.
Morāle ir tāda, ka dzīve mainās, un dažkārt attiecības iznīkst, taču tas nenozīmē, ka mēs pārstājām dzīvot. Katram no mums ir savs ceļš, kuru jāiet, pat ja tas nozīmē šķirties no kādreiz svarīgiem cilvēkiem.
Ko jūs domājat par šo? Kā jūs rīkotos manā vietā? Vai piekristu, vai izvēlētos citu ceļu?
